Ieskats vēsturē: Valmieras tiltam pār Gauju - 150

Foto no Valmieras muzeja arhīva
Foto no Valmieras muzeja arhīva

Šogad aprit 150 gadi kopš Valmierā atklāja pirmo koka tiltu pār Gauju. Līdz tam iedzīvotāji Gaujai tika pāri tikai ar pārcēlāja palīdzību. Pirmo koka tiltu 1919.gadā kara laikā nopostīja, pēc gada atjaunoja, savukārt 1941.gadā tas cieta vēlreiz. 1942.gadā uzcelts dzelzsbetona tilts, kas pēdējo reizi rekonstruēts 1963.gadā. Šis tilts valmieriešiem kalpoja līdz pat 2011.gada beigām, kad notika jaunā tilta pār Gauju.

Stāstā par Valmieras tilta vēsturi ar pilsētas informācijas portālu Valmiera24.lv dalījās Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja Igrīda Zīriņa.

Zviedru laikos

Iepretim pilsētai, Gaujas viņā pusē, 17.gadsimtā pletās Kauguru muižai piederošās zemes (Kaugershof ierīkota 1635.gadā – preciz.I.Z.). Pārdesmit gadu vēlāk, (1681.) muižas zemju dokumentos teikts, ka ".. ir arī krogs pie Rīgas ceļa", bet divdesmit gadus vēlāk minēts, ka "... pārceltuve pār Gauju, kā arī krogs, kamēr plosās karš, pēdējos divos gados neko nav ienesuši, krogs tā izpostīts, ka krodzinieks tur vairs nav varējis mesties". Pārceltuvei atņemtas divas laivas, ko varot apliecināt krodzinieks Mačs un pārcēlājs jeb Rāmnieka Jānis. Tā pirmo reizi tiek pieminēta apdzīvota vieta - Rāmnieks jeb Ulsteris, vēlākais Zemesrāmnieks, kura tīrumi aizņēma daļu tagadējās Pārgaujas teritorijas pa labi no Stacijas ielas – Linarda Laicena, Cēsu, Krāsotāju, Fabrikas un Meža ielas. Pēc Lielā Ziemeļu kara (1700-1721) Rāmnieka vai Ulstera Pēteris joprojām kalpo kā pārcēlājs pār Gauju. Darba nav trūcis arī viņa pēctecim, jo 1782.gadā pārceltuve jeb rāmis muižai ienesis brangu peļņu – apaļus 50 dālderus.

Pārlapojot Valmieras muzeja krājumā esošo 1751.gada māju pārlūkošanas reģistru, ar luterāņu draudzes mācītāja Frīdriha Gotlība Hildes roku iegrāmatotas visas tolaik pārcēlāja mājā mītošās dvēseles, kopskaitā 12: pats pārcēlājs Pēteris, kuram klāt pierakstīta piezīme, ka "tas aizvien pildot savus pienākumus uz Gaujas". Dēls Jānis – atraitnis, nesen stājies otrā laulībā un viņa dēlēns Jānis, no pirmās laulības. Laivu vīra, vecā Pētera rīcībā astoņi sētas ļaudis, un visi, ieskaitot pašu saimnieku, ir lasītpratēji. Aizrit vēl gadsimts, un mācītājs Jānis Neilands 1880.gadā fiksējis, ka tā saucamajā tilta mājā jeb Aa – Brückenhaus dzīvo nomnieks Gusts Pilsums, trīsdesmit gadus vecs, ienācējs, ar dzīvesbiedri Līzi, dzimušu Endzelīt no Kauguru muižas un abu piecām atvasēm: Jūliusu, Hermani, Zelmu, Annu un Pēteri, bet kaimiņu Zemesrāmnieku nomā Mārcis Laimiņš un Ādams Čakke.

Trūkst ziņu par kādreizējā pārcēlāja Pētera dzimtas likteni, jo 1817.gadā pārceltuvi uzraudzījis jau cits vīrs. Mārcim Kalniņam grūtajā arodā palīdz sieva Kača. Trīsdesmit vasaras vēlāk, (1847.) Kauguru muižas grāfs Aleksandrs fon Mengdens prāmja uzrauga amatam norīko kaugurieti Reiņu Jāni. Tā nu līdz pat 1866. gadam satiksmi pār Gauju, no tās lēzenā kreisā krasta uz labo krastu, aiz kura tūlīt sākās pilsēta, uzturēja vienīgi tā sauktais prāmis jeb pārceltuve. Ja bija steidzīgi jānokļūst kādā no abām pusēm, tas prasīja daudz laika un pacietības: "[..] sevišķi grūti bijis aukstos pavasara, rudens un ziemas vakaros, kad pārcēlājs, kas dzīvoja Kauguru pusē (Pārgaujā), sala dēļ uzturējās savā mājā. Te nu nācies daudzreiz ilgi kliegt, iekams prāmnieks (pārcēlājs – I. Z.) to sadzirdējis un cēlies pāri." (H.Enzeliņš. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. Valmiera, 1932.).

Pirms 150 gadiem

1865.gada 10.oktobrī atklāja pirmo koka tiltu pār Gauju. Tilta cēlējs, vācu tautības arhitekts Ferdinands Morics Meijers (vairāk par šo kungu lasāms 2012.g. 29.08. Valmierietī). Apbrīnot jauno būvi atklāšanas svinībās pulcējās ap 3000 cilvēku no visas plašas apkārtnes. Zīmīgo notikumu iemūžinājis arī vietējais dzejdaris Treiteru Jānis, veltot tam iespaidīgu dzejoli 86 pantu garumā "Dziesmu par Valmieru", no kuriem 23 veltīti abu krastu vienotājam, jaunatklātajam tiltam. Lūk, daži no tiem: "Iesim klāt nu Gaujas malā/ apstāsimies krusta galā / Brīnumi te diezgan rādās, Gaujas tilts te priekšā stādās! / Varas darbi pie tā dzīti / kamēr uztaisīts tik glīti / ka var sacīt nu ar prieku / es bez bēdām pāri tieku. / Katrā laikā pār` nu iesim/ un par tavu spēku smiesim,/ Nu tu esi mūsu varā / par to līksmi savā garā!"

Prieku par iegūto tehnisko jauninājumu aptumšoja vien netīkamā ziņa, ka Kauguru muižas īpašnieka pilnvarotais pārvaldnieks barons Voldemārs Gustavs Krīdeners, dižbūves finansētājs, noteicis maksu par tā lietošanu. Gadsimtu mijā tilta nauda joprojām palikusi nemainīga: 5 kapeikas par zirgu, braucējam ar ragavām 4 kapeikas, jātniekam 2 kapeikas un 12 kapeikas par automobili. Pēdējo gan varēja sākt iekasēt tikai īsi pirms Pirmā pasaules kara, kad mūsu pusē parādījās šis tehnikas brīnums. Informācija par tilta naudu bijusi izlikta pie sarga mājas, bet par tās likumīgu iekasēšanu gādājuši divi sargi pie melnbalti svītrotā šlagbomja.

Arī Hermaņa Enzeliņa tēvs, Kauguru pagasta Mičkēnu saimnieks Mārcis Endzelīns par 2000 rubļiem no Kauguru muižas atpircis muitnieka vietu, ar tiesībām iekasēt naudu! Lai nebūtu jāmaksā, taupīgākie mēdza Gauju vasarā šķērsot ar pajūgu vai brienot ar kājām, - noskatītajā seklākajā vietā, taču tas bijis visai riskanti, jo iekrautās mantas varēja aizpeldēt plašākos ūdeņos.... Ziemā savukārt visai nedroši bijis doties pāri aizsalušajiem upes ūdeņiem, un, tā gribot, negribot – maks jāver vaļā! Vecie valmierieši stāsta, ka tilts stipri drebējis un ļodzījies, īpaši pavasara palu laikā, tāpēc pie uzbrauktuves greznojies uzraksts "Pār tiltu soļos".

Ilgu mūžu vēlot

Par godu tilta svinībām, citēšu vēl dažas nezināmā dzejdara Treitera rīmes: "Gauja, Gauja, liela Gauja!/ diezgan gara tā un strauja. / Tagad stāvam tai virs viļņiem / bailes nav par krastiem pilniem./ Vidzemē daudz upes esot / kas gan lielu vārdu nesot / bet par visām Gauja viena / ko mēs šodien turam cieņā./ Autors neskopojas arī ar ilga mūža vēlējumiem jubilāram (tiltam): "Lai tas stāv nu daudzus gadus,/ aplaimo mūs, mūsu radus./ Gods, lai meistaram, kas cēla, / caur ko labums daudziem zēla./ Valmiers` pilsēt`s godā esi, / kas šo braucu tiltu nesi,/ plikas klintis nu ir zaļas/ stipras visas krasta malas/ Stāv nu mīļais tilts par prieku/ katram patīkams pārlieku. / Visus ļaudis pāri vadi,/ kamēr beidzas viņu gadi/. 

Kara un pārmaiņu vējos

Tilta jeb tā saukto "muitas" nodokli atceļ tikai pēc Februāra revolūcijas 1917.gada pavasarī. Kad pirmais tilts bija nokalpojis četrdesmit trīs gadus, tā atjaunošanai 1908.gadā par 7000 zelta rubļiem, algojot vajadzīgos strādniekus, uzņēmās Cēsu apriņķa Kārļu muižas namdaris, latvietis - tiltu būvētājs Mārcis Martinsons. Pirmā pasaules kara gados, blakus atjaunotajam tiltam, armijas vajadzībām uzcēla otru, palīgtiltu.

1919.gada 26.maijā, uzbrūkot neatkarīgās Latvijas un Igaunijas karaspēkam, lielinieki, lai apturētu to pārkļūšanu Gaujai un virzīšanos uz priekšu, abus tiltus nodedzināja. Pēc nepilna gada, 1920.gada pavasarī, to atjauno. Tilts atkal cieta nākošajā – Otrā kara laikā, kad vietējo strādnieku gvarde atkāpjoties virzienā no pilsētas centra uz dzelzceļa staciju, bija nomīnējusi visus stratēģiski svarīgākos objektus, tai skaitā arī tiltu. Vācu karaspēks ienāk tik strauji, ka 1941.gada 5.jūlijā, pilnībā tiltu saspridzināt nepagūst un tas tikai daļēji bojāts. Tomēr smago kara tehniku tam pāri transportēt nedrīkst un blakus tiek uzbūvēts koka pagaidu tilts, kas nedaudz atslogo situāciju. 1942.gadā atjauno tiltu. Divdesmit gadus vēlāk, jau padomju laikā, 1964.gadā uzsāk rekonstrukcijas darbu: nostiprina balstus, paplašina braucamo daļu, koka segumu nomaina pret dzelzsbetona segumu.

Atkal svētki

2012.gada nogale.Ceturtdiena, 20.decembris. Diena, kas ieies pilsētas vēsturē ar, pēc skaita, nu jau piektā, Gaujas tilta atklāšanu (nodošanu ekspluatācijā).  Pārbūves darbus uzsāka 2011.gada oktobrī, gandrīz pilnībā nojaucot iepriekšējās konstrukcijas, paralēli novirzot transporta līdzekļu un gājēju plūsmu pa blakus esošo pagaidu tiltu. Projekta kopējās izmaksas bija 1 751 065 lati, no kuriem Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējums 1 488 405 lati, valsts - 39 399 lati un protams, pašvaldības finansējums 223 261 latu apmērā. Būvniecības darbus gada laikā sekmīgi veica SIA "Viadukts", bet celtniecības objekta būvuzraugs SIA "Jurēvičs" un partneri.

Valmierieši un daudzie pilsētas viesi jau novērtējuši apgaismes ķermeņus, dubultā W burta formā (apspēlēts senākais Valmieras pilsētas nosaukums Wolmar), gan romantisko krāsu saspēli mijkrēšļa stundās tilta izgaismojumā. Un, vēl.  Vecais, Meijera celtais koka tilts (1865.-1919.) gājējiem un braucējiem godam kalpoja teju 55 gadus, tad ekspluatācijas ilguma ziņā seko padomju režīma gados rekonstruētais (1965.- 2011.); jaunajam vien – trīs, bet kopā skaitāmi jau apaļi 150 gadi. Pieminēsim!

Raksta tapis sadarbībā ar Valmieras muzeju. 

Dalies ar šo rakstu

Uz sarakstu
Pilseta24.lv neatbild pievienotajiem lasītāju komentāriem, kā arī aicina portāla lasītājus, rakstot komentārus, ievērot morāles un pieklājības normas, nekurināt un neaicināt uz rasu naidu, iztikt bez rupjībām. Lūguma neievērošanas gadījumā Pilseta24.lv patur tiesības liegt komentēšanas iespēju. Komentāros publicējamā teksta garums ir ierobežots līdz 1000 zīmēm. Nereģistrētiem lietotājiem ir aizliegta HTML un hipersaišu publicēšana!
Komentāri (0)