Irēna Zelča: daudzi mani sauc par māti
Cik ilgi Jūs jau vadāt vīru kori?
Ilgi, 25 gadi būs tūlīt. Tik ilgi neviens diriģents ar vīru kori "Imanta" nav strādājis. Kad bija 50 gadu jubileja, mums iznāca ļoti skaista grāmata. Tikai diviem vīru koriem Latvijā ir grāmatas. Ļoti skaista grāmata "Un tas zobens nesarūs" (A. Pumpurs). Grāmatā rakstīts, ka "no 1987.gada 12.oktobrī Irēna atnāca un mums ir cerība". Un cerība ir piepildījusies - 25 gadi jau būs rudenī. Pat neticot man pašai. Tā, lūk, iet gadi.
Kādi ir, Jūsuprāt, kora lielākie sasniegumi?
Es domāju, ka pats lielākais sasniegums ir tas, ka viņi vispār dzied, ka ir šī 60 gadu jubileja. Mēs esam vienīgais vīru koris šeit, Ziemeļvidzemē, un vecākais vīru koris Vidzemē. Un vīri kā izveidoja šo kori 1952.gada 22.aprīlī, tā tas arī pastāv. Manuprāt, tas ir pats lielākais sasniegums. No 1963.gada vēl dzied divi vīri. Sasniegums ir tāds, ka es vienkārši tiku uzaicināta uz šejieni, fakta priekšā nolikta, ka man vīru koris jādiriģē. Es apsolīju viņiem, nu varbūt desmit gadus, varbūt no vieniem dziesmu svētkiem līdz otriem. Un, lūk, esam atnākuši līdz 60 gadu jubilejai. Tā notiks, būs jubileja.
Kā Jūs vērtējat kora līmeni?
"Imanta" nekad nav startējusi slikti. Ir bijusi pirmā vieta Latvijā vīru koru skatēs, ir bijusi otrā vieta, nu ir bijusi, protams, arī trešā vieta. Vienmēr esam pirmajā desmitniekā Latvijā. Un tas ir labi, es domāju, tāpēc, ka Rīgā ir vīru kori, tur jau studenti. Tas ir pavisam cits skanējums. Šeit šis koris ir stabils vienkārši. Tas ir tas lielākais sasniegums. Tas, ka kolektīvs ir stabils. Ko tas nozīmē? Nemainās katru gadu dziedātāji.
Cik dziedātāju dzied korī?
Tagad būs ap 40 vīru. Kā kurā mēģinājumā - dažreiz ir 41, dažreiz 39. Diemžēl tie gadi, kad bija 80-90.... tā jau ir pagātne. Jo no kurienes tad vīri korī būs, ja izbrauc vīri no Latvijas un vispār bērni nedzimst? No kurienes tad būs? Zēnu kori taču nav. Nu ir, bet ir maz, ļoti maz.
Kā Jūs vērtējat sevi kā diriģenti vīru korim "Imanta"?
Viņi daudzi mani sauc par māti. Nu kāda es tur māte, viņi daudzi par mani vecāki, daudzi, protams, ir arī jaunāki. Arī grāmatā viņi tā raksta. Un, kad ienācu korī, avīzē bija raksts, ka "ar viņu (Irēnu Zelču) ienāk cerība korī". Kāda cerība?! Nu 25 gadi tepat jau pie sliekšņa. 12.oktobrī būs 25 gadi. Protams, ka neticami, jo viņiem diriģenti ir mainījušies ik pa trīs, četriem, lielākais septiņiem gadiem. Esmu septītā vadītāja pēc skaita. Pus mūžu es viņu esmu vadījusi. Jautājums ir, vai tas ir labi vai tas ir slikti. Nu, es domāju, ka sliktuma tur droši vien nav nekāda, jo, kā viņi paši ir izteikušies: "Ja, Irēn, Tu mūs pamestu, mēs izjūkam". Varbūt gluži tā nav, neaizvietojamu cilvēku nav, bet nu katrā gadījumā korim "Imanta" notiek stabils darbs divas reizes nedēļā mēģinājumi. Un komanda, kas ar mani strādā, arī ir ļoti laba – koncertmeistare brīnišķīga Līga Ivāne, kormeistare Marika Rolmane arī tepat vietējā mūsu skolotāja. Arī mūsu komanda nemainās.
Komanda nemainās, bet jaunus biedrus ir nepieciešams piesaistīt. Kā Jūs to darāt?
Pamatā ir bijis tā, ka dalībnieki paši uzrunā. Ir bijis, kad es esmu gājusi un uzrunājusi. Bet tas vairāk bija tad, kad es sāku strādāt. Tas bija padomju laikos, 80.gadi un tad bija dziedātāji, kurus īpaši uzrunājām. Un viņi dzied vēl tagad korī. Bet pārsvarā dziedātāji paši uzaicina, paskubina, slavējot diriģenti, stāstot par dažādiem braucieniem, pasākumiem, kuri notiek kopā ar sieviešu koriem, kuros visi dejo, atpūšas. "Imantai" milzīgs plus ir, ka dziedātāji ir labi dejotāji un vīri ir uz izķeršanu. Tas ir labi, jo viņi tā kaut kādā veidā relaksējas, jo koris nav atpūta! Ja kāds nāk uz kori atpūsties tikai, nav rezultāta.
Vai notiek tā, ka korī novērojama paaudžu maiņa un tēvu nomaina dēls vai viņi dzied kopā?
Ir bijuši, kad dzied tēvs un dēls, jā ir tādi gadījumi bijuši. Bet šobrīd, sagaidot 60gadi, nav, jo dēli ir ārzemēs, pelna naudu. Bet pirms "sliktajiem" laikiem bija vismaz trīs ģimenes, no kurām dziedāja gan tēvs, gan dēls. Bet vispār te tā ir ienākuši. Ir dziedājuši tēvi, ir ieveduši dēlus un tagad viņi te ir un dzied. Tēvu gan nav vairāk, bet dēli dzied.
Kādas ir lielākās problēmas, vadot vīru kori "Imanta"?
Man, protams, vīri daži pārmet, ka par daudz uztveru to nopietni, ka mazāk smaidu, kad vīri slimot sāk, bet par ko tad man smaidīt? Es arī nevaru kā klauns kora priekšā darboties. Man arī ir sava dzīve, savi pārdzīvojumi. Es ļoti gatavojos psiholoģiski kora mēģinājumam, bet vienmēr jau nesanāk. Ja jau būtu visi dziedātāji, kam būtu laba balss, ļoti laba dzirde, viņi visi ir vairāk vai mazāk jauni, visi ir materiāli ļoti labi nodrošināti kā Vācijā - piebrauc ar "mersīšiem" toreiz, kad bijām. Nē, protams, tagad tā vairs nav tik liela problēma, ka nav mašīnas, bet 90tos gados pirmie braucieni uz Vāciju, kad es aizgāju uz mēģinājumiem, ka piebrauc tur ar "mersīti", ar audi, ar luksus mašīnām uz mēģinājumiem un viņi tur dzied, bet prasības un kritēriji viņiem daudz zemāki nekā šeit, ka te ir katru gadu skate, ka te ir jādzied acapella (bez pavadījuma) programma, jādzied labi, jo Latvija pašreiz vismaz vēl turas līmenī. Bet vīru kori iet mazumā. Tas ir slikti. Ļoti slikti.
Bet, skatoties gan uz labo, gan ne tik labo, korim būs 60 gadu pastāvēšanas gadadiena un tas šķiet ļoti daudz. Kāds, Jūsuprāt, ir tas noslēpums, kā koris var pastāvēt tik ilgu laiku?
Koris "Imanta" ir ļoti interesants kolektīvs. Man liekas, ka Latvijā ir maz tādu kolektīvu, kuros ir laba sadzīve. Bet te tāda ir! Viņi prot organizēt dažādus pasākumus un ir bieži novērojami momenti, kad viņiem ir labi kopā. Slikti ir tikai tad, kad diriģente aizrāda, ka nav labi, ka nav pareizie akordi, nav tas, ko es gribu. Tad ir arī aizvainošanās, bet tas ir tikai normāli, jo katram taču ir savs raksturs. Viegli nav. Bet ir labi, ka korim visu laiku ir labs prezidents, kora vecākais, ir arī kora padome un viņi organizē, viņi ir lieli organizatori. Man tur ir jāpieliek tikai daži punkti, bet to viņi māk. Un, protams, dziedāšana. Vēl joprojām ir korī patrioti un tas ir tas, kas satur kori kopā.
Uz sarakstu
