Barikāžu dalībnieks no Valmieras Jānis Tančers: Bijām cieši kā bruģakmeņi

Viens no barikāžu dalībniekiem bija valmierietis Jānis Tančers, kurš savā stāstā dalījās ar pilsētas informācijas portālu Valmiera24.lv.

Tančers toreiz bija Valmieras Lauktehnikas tautfrontes biedrs. Lauktehnikas tautfrontieši aktīvi iesaistījās visos atmodas procesos. Vispirms manifestācijā Daugavmalā, bet pēc tam - barikādēs. 

"Kopš 1991.gada barikādēm pagājuši 25 gadi. Laiks no atmiņas izdzēsis daudz faktus. Palikuši vien atmiņu fragmenti. Ar autobusiem katru rītu tikām nogādāti Rīgā uz dažādiem objektiem, lai pēc 24 stundu dežūras tiktu nomainīti. Sajūtas bija tādas it kā mēs dotos uz fronti, nezinot, kas mūs sagaida. Mājinieki bažīgi pavadīja un teica, ka gaidīšot mājās veselus un neskartus," stāsta Tančers, kuru tolaik mājās gaidīja desmit gadus veca meita, kas lūgusies, lai ņemot līdzi: "Nakti pārlaidīšot kādā baznīcā," bet Tančers noteica: "Kur nu," un devās uz Rīgu, ģimeni atstājot mājās. 

"Rīga bija ļaužu pilna. Visur savējie. Visur skanēja latviešu valoda. Vēlāk posteņos, īpaši nakts stundās, čalas pieklusa. Vairāk gremdējāmies pārdomās. Vecrīgā un citur sētas un sienas bija apkarinātas ar plakātiem un karikatūrām. Ļoti daudz "grafiti". To "varoņi" bija Gorbačovs, Rubiks, Ždanoka, Aļeksejevs, Alksnis, Lopatins, Potreki un citi interfrontisti," tā laika atmiņās dalās Tančers. 

Tāpat barikāžu dalībnieks atceras Doma laukuma lielo jaungada egli, kurā kā rotājums bija iekārts plakāts ar tekstu krievu valodā: "Maskava, nesūti vairāk pie mums slepkavas." Šo attēlu kopā ar skarbiem vārdiem dalībnieki nosūtīja Gorbačovam. "Mums bija viņa adrese," piebilst Tančers.

"Par mums nepārtraukti rūpējās tauta. Tika sūtīta pārtika. Sievas smērēja maizītes, vārīja zupu un tēju. Pie radio nama cauru diennakti kūpēja lauku virtuves katli. Bijām paēduši labāk nekā mājās. Gadījās, ka pie manis pienāca sirma rīdziniece un sniedza savas mājās sagatavotās maizītes: "Še, dēliņ, paēd, redzu, ka esi izsalcis." Bija žēl atteikt. Vēl ilgu laiku pēc tam bija kauns. Vajadzēja paņemt," par notikumiem Rīgā stāsta Tančers.

18.janvārī Tančeram nācās dežūrēt Klostera ielā, aiz Saeimas nama: "Biju iegājis baznīcā sasildīties. Tur klostera māsas tikai dzied un dzied latīņu valodā. Prasu: "kāpēc dziedat?" Katra dziesma izglābjot viena cilvēka dzīvību. Uzzināju, ka viņas dziedot dienu un nakti, gandrīz nepārtraukti."

Barikāžu laikā radio ziņoja par satraucošiem notikumiem valstī un spriedze nevardarbīgos aizstāvjus nepameta ne mirkli: "Lauktehnikas šoferi, kas dežūrēja pie Vecmīlgrāvja un Brasas tilta, pieredzēja īstas nāves bailes, pieredzot omoniešu apšaudi un teroru. Viņu mašīnas tika sadauzītas, pašiem likts stāvēt paceltām rokām ar muguru pret šāvējiem."

Tančers piebilst, ka katram barikāžu dalībniekam ir savs stāsts, jo diena no dienas atšķīrās. Visi svarīgākie notikumi tagad esot arhīvos un muzejos.

"Pārcilājot savus "arhīvus",atradu 2001.gadā manis apzināto 246 barikāžu dalībnieku sarakstus. 225 bija no Lauktehnikas. 12 no Valmieras skaitļošanas centra, deviņi no Valmieras sadzīves pakalpojumu kombināta. Visiem dalībniekiem 2002.gadā piešķirtas barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes."

"Kāds tad ir barikāžu laika "sausais atlikums"? Tāpat kā zināšanām nav vērtības, jo vērtība ir tikai to pielietojumam, arī barikāžu vērtība ir, ne jau to pieminēšanā vai atmiņās, kas ar laiku izbālēs, bet to "sausajā atlikumā." Ja 1991.gadā kāds gudrinieks barikāžu dalībniekiem teiktu, ka pēc 25 gadiem Latvija būs ES un NATO, droši vien, ka neviens neticētu. Neticētu arī, ja teiktu ka gandrīz ceturtā daļa iedzīvotāju emigrēs, ka skolas un lauki kļūs tukši," savās pārdomās dalās Tančers, un turpina: "Tajā tālajā 1991.gadā mēs bijām brīvības nesabojāti. Mēs nebijām nekādi "baļķa nesēji". Mēs bijām cieši kā bruģakmeņi. Pāri mums varēja pārbraukt tanki, bet nepārbrauca. Pāri mums Saeimas namā iegāja atjaunotās Latvijas deputāti."

Uz sarakstu