"Dzieti" kontrastu zemē - Gruzijā
Publicitātes foto
Kad vasara beidzās, tā arī īsti nesākoties, Brenguļu pagasta deju kolektīvam "Dzieti" laimējās to pagarināt par desmit karstām, saulainām un laimīgām dienām Gruzijā.
Viss sākās pavisam vienkārši - milzīgi liela vēlēšanās būt kopā un dejot pavēra "Dzietiem" ceļu uz kalnu, vīna un Dieva zemi Gruziju.
Vispirms gan divu dienu teniņnometne Vaidavā, un gandrīz stundu gara koncertprogramma gatava. Bet pati būtiskākā atziņa - jā, ar šo pulciņu esam gatavi doties kaut uz pasaules malu...
Un tad jau nemanot klāt laimīgā diena, kad visu Latvijas novadu tautas tērpi, rūpīgi salocīti koferos, gaida Gruzijas skatītāju atzinību.
Gruzija ir pārsteigumu zeme: no Melnās jūras pelēcīgā, bet, ak, cik siltā ūdens, līdz pat Kazbegi kalna varenumam un Alazani vīnogu ielejas rāmajam plašumam, no Batumi kūrortpilsētas greznības līdz karā izpostītām, pamestām un sabrukušām mājām katrā Gruzijas reģionā.
"Dzietu" mājas šo desmit dienu garumā bija Kobuleti - palielā kūrortpilsētā Melnās jūras krastā - un Tbilisi - Gruzijas galvaspilsētā. Kobuleti - kūrortpilsētiņa, kurā viss kā Jūrmalā un tomēr tik ļoti atšķirīgs, trūcīgāks, vienkāršāks, padomiskāks - nu nav gruzīniem dārgas villas, ārišķīgas greznības vai spožuma, bet vecāks vai jaunāks mersedess pie mājas gan..
"Dzieti" labi jutās ikvienā vietā, uz kuru mūs ar neviltotu lepnumu un aizrautību veda mūsu draugs, īstens gruzīns Važa. Mēs izbaudījām subtropu klimatu Mtirala nacionālā parka kalnos (vismitrākā vieta visā Gruzijā) un Batumi botāniskajā dārzā. Ar īstu latvieša spītību rāpāmies kalnā, lai pēc iespējas tuvāk tiktu Kazbekam - trešai augstākai Gruzijas virsotnei (pēc garā un grūtā pārgājiena saimniece, kas mūs cienāja ar gruzīnu nacionālajiem ēdieniem, uzzinājusi, ka gājām kājām, nevis braucām ar džipiem, noplātīja vien rokas un noteica – vi že ņenormaļnije (jūs taču esat traki!).
Jūsmojām par Batumi pilsētu - pērli, kuru paši gruzīni dēvē par Gruzijas Lasvegasu. Sākumā gan šķita, ka viņi nedaudz pārspīlē, jo tik bieži dzirdējām"u nas samij lučšij, samij boļšoj" (pie mums ir pats labākais, pats lielākais...), tomēr, jau no tālienes ieraugot Batumi augstceltņu siluetus, sapratām, ka tā būs vieta, kas pārsteigs. Un tā arī bija – nakts muzikālās strūklakas, delfinārijs, milzīgi plašā pludmles promenāde, mirguļojošas gaismas un daudzie uzraksti "Casino" liecināja, ka Batumi ir cita pasaule - eiropeiski amerikāniska, tik ļoti atšķirīga no pārējās Gruzijas.
Jā, Gruzija pārsteidz. Esot tajā, ir sajūsma par dabas skaistumu un reizē arī apzināšanās, cik cilvēks ir bezspēcīgs un niecīgs kalnu priekšā. Tajā pašā laikā mājas uzbūvētas visneiedomājamākajās vietās, atrasts pleķītis vīnogu stādam vai bišu stropam, tiek izmantoti visi iespējamie veidi, lai izdzīvotu, - Alazanjas ielejā vīnogas, tomāti, ķirbji, kalnos – valrieksti, medus, riekstu ievārījumi, čurčellas. Un kur vēl bambusa, māla, koka izstrādājumi... Čača un vīns, šķiet, ir atrodams katrā mājā - tā ir gruzīnu dzīvības sula.
Nespējām vien brīnīties par mājām un to apkārtni. Laikam jau galvenais šai zemē ir jumts virs galvas, nevis mājas vizuālais izskats, bet mājā iekšā – marmora kāpnes, grezni paklāji, viss tīrs un kārtīgs. Kā ir pie mums - galvenais superīga fasāde, lai pārējiem ir prieks, bet kas iekšā darās, dievs vien zina. Un šeit ir tā galvenā atšķirība - latvietis vienmēr dzīvos ar domu "ko par mani padomās citi", gruzīni dzīvo tā, kā viņi paši to vēlas, viņiem nav vajadzīga viņu dzīvi piesedzoša fasāde. Tas pats par māju apkātni - Gruzijā neviens neiespringst par gludi pļautiem mauriņiem (bet nātres gan sētmalā varēja nokopt!); par izcakotām puķu dobēm - tādu tur vienkārši nebija, lai gan dabas apstākļi ir ļoti pateicīgi; par pirmās nepieciešamības sakņu dārzu pie mājas (arī tādu tur nebija). Vien daži zālēs un kukurūzu stiebros ieauguši augļu koki, vistu izmīdīti pagalmi, un tas viss apjozts ar gultu galiem, zilām plēvēm, spīdīgiem metāla gabaliem un vēl visādiem tikai gruzīnu izdomas vērtiem materiāliem. Vai tā būtu nabadzība? Varbūt. Bet vairāk gan šķiet, ka šī ārišķība nav nomākusi gruzīnu tautas plašo dvēseli, viņu patriotismu, viņu Dzimtenes mīlestību, viņu cieņu pret vecākiem un veciem cilvēkiem. Mēs taču par to pārliecinājāmies, klausoties Tamadas teiktos tostus... Ne velti saka – Gruzija ir kontrastu zeme – melnam mersim pie mājas ir jābūt!
No pirmās dienas mūs nebeidza pārsteigt gruzīnu viesmīlība. Mēs bijām viņu viesi, un tas nozīmē, ka katra mūsu vēlēšanās tūlīt tika izpildīta. Un, tā kā ļoti vēlējāmies dejot, arī šī mūsu vēlēšanās piepildījās.
Deja vieno cilvēkus dažādās pasaules malās un vienoja arī mūs - latviešus un gruzīnus. Mums lielu gandarījumu deva iespēja dejot divos koncertos Kobuleti un Ozurgeti. Mums laimējās, jo Kobuleti mēs dejojām gruzīnu bērniem, kas ir vislabākā un patiesākā publika. Ar kādu sajūsmu bērni vēroja "Maisu deju", deju "Ozoliņš" un "Pieci vilki kazu rāja"! (Pēc koncerta saņēmām garšīgu balvu – īstus Gruzijas saldumus.)
Otrs koncerts bija vēl īpašāks, jo dejojām kopā ar vairākiem Gruzijas bērnu un jauniešu deju kolektīviem Ozurgeti pilsētiņas svētkos. Vērojot gruzīnu dejas, bijām saviļņoti, jo Gruzijā, šķiet, ikviens piedzimst par dejotāju. Mazie puiši, kuriem acīs deg cīņas un azarta uguns, dejā apliecināja gruzīnu temperamentu, vēlmi aizstāvēt sevi, savu dzimtu un zemi, un katra deja – tas bija vesels stāsts. Tomēr mums, "Dzietiem", svarīgāka bija cita atziņa. Kaut gruzīnu dejas ir īpaši ātras, temperamentīgas, arī mēs varam lepoties ar savām dejām, to rakstiem, soļiem. Gruzīnu skatītāji baudīja katru mūsu kustību, savstarpējās attiecības dejas laikā, pieskārienus (gruzīnu dejās puiši, vīri var aizskart dāmas tērpu tikai ar pirkstu galiem...). Bija prieks, ka Gruzijas cilvēki spēja uztvert latviešu deju savdabību. Mūsu līdzbraucēji ar sajūsmu stāstīja, kā Gruzijas skatītāju acis sekoja līdzi latviešu deju kustībām. Tas viņiem bija kas jauns. Ne agresijas, ne uzkrītoša puiša aplidojuma. Izrādās, ka var arī citādāk, – un to, ka gruzīniem tas patika, varēja just pēc aplausu skaļuma un ilguma.
Pēc šī brauciena jau kuro reizi sapratām - nav svarīgi, uz kurieni dodies, svarīgi ir - ar ko kopā dodies. Un ar "Dzietiem" var kaut uz pasaules malu, jo mūsos ir spēks! Mēs bez kurnēšanas mākam pieņemt dažādas dzīves situācijas, paskatīties uz tām pozitīvi un pieņemt racionālus lēmumus, spējam paļauties viens uz otru, palīdzēt, samīļot, uzklausīt, saprast, priecāties par izdošanos. Mēs spējam mācīties mieru, pacietību un spēku (tas par mūsu ģimenīti ar abām mazajām meitiņām – viņas ne tikai izturēja visus grūtos kalnā kāpienus, garo un nogurdinošo ceļu autobusā, bet arī radīja īpašu saviļņojumu, kad sapratām, ka Almiņas zobiņš ir izšķīlies... ) Toties, ja kādam gadījās kāda ķibele, tad palīgā steidzās visi, katrs kā nu mācēdams. Un tas bija forši!
Tā varētu turpināt vēl ilgi, un varbūt, ka patiesās sajūtas par Gruzijas braucienu būs vēl tikai pēc kāda laika, tomēr šobrīd esam laimīgi, jo mums bija tā fantastiskā iespēja baudīt gruzīnu tautas vienkāršību, sirds siltumu, pieticību un prieku par mazumiņu, kā arī Gruzijas dabas varenību. Un nevar to aprakstīt vārdiem – tas tik ļoti pārsteidza. Esot Gruzijā, sapratām, ka esam bagāti un mums pieder tik daudz. Varbūt banāla frāze, bet tā patiešām jutāmies - mums nav siltas jūras, augstu, sniegotu kalnu, krāčainu kalnu upju, bet mums ir pārticība, kārtība un tīrība sētā, silts un auksts ūdens krānā... Bet vai mēs tā protam savās mājās uzņemt ciemiņus un ik brīdi ar lepnumu stāstīt par savu zemi, valsti kā to dara gruzīni?
Vislielākais paldies Latvijas Dzelzceļam (LDZ Cargo) un Beverīnas novada pašvaldībai par mums doto iespēju izgaršot Gruziju, izbaudīt tās cilvēku viesmīlību, kā arī saprast, ka nekur nav tik labi, kā mājās...
Visu "Dzietu" vārdā Ilva Lakuča
Uz sarakstu
