Zvērināta advokāte Krista Milberga: cietušajiem beidzot ir iespēja aizsargāties

Profesionālajā karjerā Kristu Milbergu interesē arī civiltiesiskie jautājumi un to risināšana. Plašāk par tiesiskajiem jautājumiem un izmaiņām likumdošanā zvērinātā advokāte stāsta intervijā. 

Pastāstiet, ko nozīmē grozījumi civilprocesa likumā par pagaidu aizsardzību pret vardarbību? 
Šobrīd ir ļoti saspringta situācija, ģimenēs notiek daudz konfliktu. Ļoti bieži mēdz būt tā, ka cilvēki pārkāpj robežas, kuras tiek uzskatītas par normālām – palaiž rokas, draud viens otram, kaitē otram, kaitē kopīgiem bērniem. Ļoti bieži tam liecinieki ir bērni. Līdz šim cietušajam, visbiežāk māmiņai ar bērniem, nācās mukt no savas dzīvesvietas. Šobrīd regulējums paredz, ka dzīvesvieta būs jāpamet varmākam. Cietušajam beidzot ir iespēja aizsargāties. Šī kārtība paredz, ka varmākam būs jāpamet dzīvesvieta pat tad, ja tā pieder viņam. Īpašuma tiesības vairs nepasargā no atbildības. 

Ir aizliegums tuvoties cietušā dzīvesvietai vai tuvoties pašam cietušajam. Tāpat ir aizliegums kontaktēties ar cietušo, ir aizliegums kontaktēties ar cietušo ar trešo personu starpniecību un pat ir aizliegts izmantot cietušā datus. Bieži vien cilvēki domā, ka dati – tas ir personas kods –, bet, kā mēs zinām, dati ir viss, kas attiecas uz fizisku personu.

Praktiski to nebija. Cietušajam bija iespēja vērsties policijā, bet neatrisināts palika jautājums -  kur tad viņš atgriežas? Visbiežāk māmiņas ar bērniem ņēma mantas, kuras var ātri savākt, un gāja uz krīzes centriem. Tikmēr varmāka turpināja dzīvot ierastajā dzīvesvietā. Cik es zinu, Valmierā ar to nodarbojas krīzes centrs "Valdardze". Tur ir ļoti profesionāli darbinieki, kuri šo palīdzību sniedz, bet tā jau nevar būt mūžīga. Bez tam – tas ir aplami, ka bērnam ir jāpamet sava dzīvesvieta. Pareizi ir, ja dzīvesvietu pamet cilvēks, kurš dzīvi padara neciešamu saviem tuvākajiem.

Tas ir ļoti labi, ka Latvijā beidzot ir šāds regulējums. Pasaulē tas nav nekas jauns, bet Latvijā tas ir pilnīgi jauns regulējums. Latvija ir pēdējā no Eiropas Savienības valstīm, kurā šis regulējums beidzot ir ieviests. Mūsu valsts beidzot ir pagriezusies ar seju pret cietušo. Faktiski ir tā, ka Eiropa piespieda Latviju šo regulējumu pieņemt, jo Latvijā bija viens no augstākajiem vardarbības līmeņiem.

Cietušajam ir jāvēršas policijā. Tajā pašā laikā cietušajam pašam ir tiesības vērsties tiesā ar pieteikumu, kura veidlapu ir izstrādājis Ministru Kabinets. To nav grūtību aizpildīt.  Ja ir situācija, ka trīc kājas un rokas, tad cilvēkam ir iespēja vērsties krīzes centrā vai policijā un tad jau policijas pienākums šo pieteikumu rakstīt. Policijai arī ir tiesības šādu pieteikumu rakstīt un iesniegt tiesā, aizsargājot cietušā intereses. Tajā pašā laikā tādas pašas tiesības ir bāriņtiesai. Cietušajam nav obligāti jāsniedz pierādījumi pie šī pieteikuma, bet viņam ir ticami jāapraksta, kā ir izpaudusies vardarbība, un ir jāparakstās par to, ka tas, ko viņš ir minējis šajā pieteikumā, ir patiesība. 

Paraksts par patiesas informācijas sniegšanu ir jauna norma attiecībā uz pieteikumu iesniedzējiem. Līdz šim par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu un atbildību par to bija jāparakstās tikai lieciniekiem.

Sniedzu juridisko palīdzību, sastādot juridiskus dokumentus, un konsultēju cilvēkus ne tikai klātienē, bet arī pa telefonu un elektroniski. Saistībā ar izmaiņām civilprocesā, jāsaka, ka tā ir iespēja cietušajam tomēr sakārtot attiecības arī ar pāridarītāju. 

Ja tās ir ģimenes tiesiskās attiecības, tad cietušajam pa pagaidu aizlieguma pret vardarbību darbības laiku ir tiesības sniegt prasības pieteikumu par laulības šķiršanu, par aizgādības tiesībām, par saskarsmes tiesību ierobežošanu, par uzturlīdzekļu piedziņu, par bērna dzīvesvietas noteikšanu vai par laulāto kopmantas sadali. Likums nenosaka, ka tas jādara obligāti. Būtībā tiesvedība ir karš starp abām pusēm. 

Sākot ar 2015. gada 1. janvāri, stājas spēkā likuma grozījumi, kas paredz obligātu iespēju tiesai nosūtīt puses uz mediācijas procesu. Es ceru, ka cilvēki aizvien vairāk izmantos mediatora palīdzību, kas konfliktus pusēm palīdzēs atrisināt miera ceļā, savstarpēji vienojoties. 

No nākamā gada 1. janvāra, ja paliek spēkā esošais regulējums,  likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta iesniegšanai, referendumu iniciatoriem un atbalstītājiem par saviem līdzekļiem ir jāsavāc 155 000 notariāli apstiprinātu parakstu pašlaik nepieciešamo 30 000 parakstu vietā.  Pēc būtības jaunais regulējums nozīmē to, ka kādas iniciatīvas varēs izdarīt tikai tie, kas spēs savākt 155 000. Šis regulējums faktiski ierobežo tautas tiesības kaut ko brīvi iniciēt. Tas ir arī pretrunā ar ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, nosacījumiem.

Nevar noliegt, ka mērķis šiem grozījumiem bija cēls, proti, ierobežot to pilsoņu kopumu, kas vēlējās krievu valodu kā otro valsts valodu. Bet ar šādu regulējumu faktiski ir ierobežota pašu tauta. Manuprāt, tas nav samērīgi. Šo problēmu ar savu iniciatīvu ir aktualizējusi biedrība "Atvērtā Pārvaldība". Tās dalībnieki  ierosinājuši veikt grozījumus, notiek arī parakstu vākšana pie notāriem, lai nepieļautu tautas tiesību ierobežošanu. 

Aicinu visus parakstīties un ceru, ka latvieši šoreiz var savākties un atgriezties pie tā, ka viņi var lemt. 

Un arī vēlēšanās ir jāpiedalās, jo mūsu valsts ir mums svarīga.

Pieredze un sadarbība ar citām institūcijām man ir bijusi ļoti laba. Policija, pašvaldība, tiesa, sociālie dienesti, kā arī citas tiesību sargājošās un palīdzību sniedzošās organizācijas Valmierā strādā labi. Cilvēkiem nav mazākās nojausmas, kādas situācijas šo institūciju pārstāvjiem jārisina ik dienu. Valmierā visbiežāk esmu ievērojusi cilvēku vienaldzību. Vienaldzību pret to, kas notiek apkārt. Cilvēki izvairās aizrādīt kādam svešiniekam par rupju rīcību – balss pacelšanu, rupjību publisku skandēšanu, piemēslošanu, pilsētas apkārtnes demolēšanu, kaut vai smēķēšanu parkos un bērnu tuvumā. 

Katram pašam ir jānotic, ka valsts esam mēs katrs. Tas ir – mūsu katra rīcība ir mūsu valsts vizītkarte. Nav jābaidās vai jākautrējas aizrādīt kādam par aplamu rīcību. 

Jāatceras, ka katra brīvība beidzas tur, kur sākas otra tiesību aizskārums.