Viesturietis ar sapni par režiju - Rodrigo Krūmiņš

Rodža, kā viņu iesaukuši draugi, jau trešo gadu mācās Valmieras Viestura vidusskolas teātra klasē. No galvaspilsētas ieradies Valmierā Rodrigo lidinājās pa gaisu, tomēr gadiem ejot uzkrājis pieredzi un tagad stabili turas virs zemes. Mācoties Rīgā Teikas puikam bija ideja kļūt par beķeri, Viesturskola lika mainīt nākotnes mērķus. Pagājušajā gadā Rodrigo zaudēja savu mammu, tas bija smags trieciens. Tomēr puisis galvu nenokāra un sāka dzīvot patstāvīgu dzīvi. Skatoties nākotnē, viņš vēlās izveidot pats savu teātra studiju, sākumā, protams, veiksmīgi jāpabeidz vidusskola un jāiestājas augstskolā. Sēdāmies pie viena galda, lai izrunātu kādu artavu sniegusi dzīve Valmierā. Tāpat aprunājāmies par Rodrigo jauniestudējumu "Saldie sapņi", kuru aicināts noskatīties jebkurš interesents 6.maijā plkst.18.00, Valmieras Viestura vidusskolā.

Trešais gads Vidzemes centrā, kam Tu vairāk piederi - Rīgai vai Valmierai?

Braucot uz skolu no Rīgas, vai no Valmieras uz Rīgu, sāku just, ka nepiederu nevienai konkrētai vietai. Manas mājas būs vieta, kur atradīšos pēc divpadsmitās klases. Valmiera vienmēr būs vieta, kur jūtos kā mājās.

Kādā vidē Tu vēlētos atrasties pēc vidusskolas beigšanas?

Vēlos vidi, kur varu turpināt radoši izpausties un, kur mani respektētu. Nākotnē zināšanas vēlētos apgūt Latvijas Kultūras akadēmijā. Materiāli skatoties, vēlos, lai manas mājas atkal būtu Teikā. Tas ir Rīgas nostūris, kur pavadīju savu bērnību un jūtos vislabāk. Protams, ja iztikas līdzekļi būs pieņemami, tad neatteiktos no mājas (smejas).

Lielāko daļu bērnības pavadīji Teikas pagalmos?

Pagalms bija mana īstā dzīves skola, ļoti labi iemācījos krievu valodu. Pie datora bērnībā pavadīju maz laika, tāpēc tagad neesmu eksperts tehnoloģiju lauciņā. Pagalms bija dzīves, emociju un sirsnības skola. Vienmēr no agra rīta līdz vēlam vakaram, ar draugiem spēlējām Kazaki - razboiņiki, paslēpes, aktuāla spēle mums bija pilsēta, katrs izvēlējās kādas profesijas pārstāvi - pagalmā veidojām savu pilsētu. Mājās ierados tikai ap vienpadsmitiem, kad mamma vai vectēvs sauca.

Draugi vēl ir saglabājušies no Kazaki - razboiņiki laikiem?

Diemžēl, tā bija un paliks bērnība. Tāpēc nebrīnos, kāpēc vēlos būt atpakaļ Teikā. Iespējams es dzenos pēc atmiņām, tas nav pareizi, jo jādzīvo uz priekšu. Dzīvojot Valmierā draugi man ir atsijājušies, palikuši tikai īstie, piemēram, ar kuriem esam vienoti baznīcā. Atgriežoties Rīgā būšu ar pavisam citu domāšanu, būs jāveido jaunas draudzības saites. Es vairs nebūšu tas Rodrigo, kas pameta Rīgu.

Minēji, ka draugus atradi arī baznīcā. Teikā dzīvojies ne tikai pagalmos, bet devies arī uz baznīcu?

Kaimiņos dzīvoja traka kaimiņiene, kura visus centās pieturēt pie Dieva. Sestdienās un svētdienās mani nebija, kur likt, tad kopā ar kaimiņieni devāmies uz baznīcu. Krusta baznīcā iepazinu svētdienas skolu, visi jaunieši lika puzles un centās atšifrēt Bībeles tekstus. Svētdienas skola man ielika pamatus, kādi pašlaik ir mani dzīves uzskati, kādas ir manas vērtības. Turpinu iet Krusta baznīcā uz notiekošajiem jauniešu vakariem.

Teikā pavadīji bērnību un skolas gadus mācoties Rīgas 45.vidusskolā, bet pienāca pamatskolas beigas. Kādas domas Tevi raisījās par nākotnes mācību iespējām?

Nebija idejas, tikai sapratu, ka neko tehnisku nemāku. Vienu brīdi vēlējos iet uz Bulduru Dārzkopības tehnikumu, puķes noriebās, sekoja ideja par bulciņu skolu. Vienu vakaru e-klase.lv lapā ieraudzīju reklāmu par Valmieras Viestura vidusskolu. Nolēmu pa kluso stundu laikā aizbēgt uz Valmieru, nepaziņojot mammai. Sapratu, ka Valmieras Viestura vidusskola būs vieta, kur jāiegūst mugurkauls, cilvēki bija atvērti un draudzīgi. Pēc informācijas dienas sapratu, ka vēlos mācīties teātra klasē. Pilnībā atmetu tehnikumus, neklausīju mammai, kas lika mācīties kādu profesiju, lai ātrāk varētu strādāt un saņemt naudu. Pametu Rīgu un devos pretī mērķim, kas nedaudz ir pamainījies. Tagad man ir izveidojies mugurkauls, pēc kura dzinos, esmu ieguvis pieredzi un apbružājies.

Mazliet absurdi skan, ka rīdzinieks dodas mācīties vidusskolā uz Valmieru. Tev pašam nešķita jocīgi doties uz pilsētu, kuru varbūt biji tikai dzirdējis?

Zināju, ka Valmiera ir Vidzemes centrs, kur ir teātris un liels televīzijas tornis. Daudzi teica, ka Valmierā esot izsitēji, kuri mani varot piekaut. Toties otra daļa draugu saprata, ka ar bulciņu cepšanu vai puķu stādīšanu man nepietiks, tomēr esmu radošs cilvēks. Mana dzīve Rīgā bija nemainīga rutīna - skola bija pāri ielai, uz centru aizbraucu tikai reizi nedēļā, viss apgrozījās viena mikrorajona mērogā. Tas bija viens iemesliem doties uz Valmieru, jo vēlējos sākt patstāvīgu dzīvi. Pašlaik Latvijā nav skola ar specializētu teātra novirzienu, ir vairākas teātra studijas, bet Valmiera sniedz apvienot vidusskolu ar teātra pamatu apguvi.

Kāda bija iedzīvošanās Valmierā - kopmītnes, jauna vide - nesaskāries ar kultūršoku?

Sēžot mājās pie vakariņa galda ar mammu, pirms došanās uz Valmieru, viņa man izklāstīja vairākus pret argumentus. Mamma man jautāja vai es apzinos, kāda dzīve ir kopmītnēs un kāds es tur būšu. Zinot to, cik ļoti atšķīros pamatskolā, viņa baidījās, ka kopmītnēs man būtu grūti izdzīvot. Pirmais gads nebija viegls, bija lietas, kuras man nepatika, - vajadzēja pierast. Dažbrīd draugiem čīkstēju, ka gribu prom no kopmītnēm. Tagad kopmītnes man ir ļoti jauka vieta, esmu atradis draugus, sarodu ar garnadžiem un dzīvoju patstāvīgi.

Kopmītnes ir tikai viena maza daļa no Valmieras dzīves. Otra daļa ir Valmieras Viestura vidusskolas teātra klase, kuras dēļ šeit pārvācies. Klases pamatkodolu veidoja skolēni no vairākām Latvijas vietām, kāds kopumā ir klases kolektīvs?

Visi mani klases biedri ir unikāli un atšķirīgi. Mēs esam vienoti atšķirībā. Katrs no mums zina, kas vēlamies būt, pabeidzot divpadsmito klasi. Mans viedoklis par Valmieru sakrīt ar klases biedru viedokļiem. Iesaku jebkuram jaunietim nākt uz Valmieru, jo šī ir progresīva pilsēta un teātra klase dod iespēju atklāt savus talantus. Esmu mazliet izbrīnīts, ka daudzi nemaz nezina, ka Valmierā ir skola ar teātra novirzienu. Pats arī iepazinu novirzienu caur e-klase.lv reklāmu. Teātra klasē apgūst priekšmetus, kas vēlāk tiek mācīti Kultūras akadēmijā - teātra vēsture, skatuves kustība, aktiera meistarība un skatuves runa. Visi priekšmeti pēc tam var noderēt, ja vēlies sevi attīstīt teātra jomā. Mācoties teātra klasē kļūsti atvērtāks, vieglāk komunicēt ar cilvēkiem, uzlabo improvizatoriskās spējas, palīdz atvērties radoši un saprast savu vietu dzīvē.

Trīs gadu laikā mācoties teātra klasē, kādi ir mainījušies Tevi mērķi un nākotnes ieceres?

Atzīšos, ka desmitā klasē atnākot uz Valmieru, man bija sakāpis galvā. Trīs gadu laikā, ārpusskolas un skolas apstākļu dēļ esmu nobružājies. Tagad saprotu, ka par aktieri es nevēlos kļūt. Teātra mākslā vēlos būt režisors, - piepildīt savus sapņus, atspoguļot, kas mūsdienās ir aktuāls. Tāpat jauniešiem vēlos parādīt cik interesants ir teātris. Ja pagājušajos gadsimtos aktuāli bija balets un opera, tad mūsdienās, kultūras dzinējs ir teātris. Ja sākotnēji baidījos, ka nebūšu ieinteresēts darboties teātra jomā, tad tagad domas ir mainījušās. Bērnībā vēlējos kļūt par tramvaja vadītāju, tad sekoja posms sapņojot par dārznieka profesiju, vidusskolas sākumā par aktieri, tagad esmu nonācis pie slēdziena, ka vēlos būt režisors. Man patīk no malas salikt stāstu, nekā to attēlot.

Pirmos soļus režijas lauciņā Tu spēri pagājušogad, kad izveidoju etīžu ciklu "Bez priekšspēles". Cik viegli vai grūti bija iestudēt izrādi?

Neatceros brīdi, kad prātā ienāca ideja par izrādes veidošanu. Man dzīvē bija sakāpušas daudz emocijas, visdrīzāk, tās vajadzēja izgrūst. Rakstnieks emocijas izpauž uz papīra, es savas emocijas vēlējos izpaust teatrālā veidā. Sākumā ideja bija izveidot izrādi par puisi, kas uzzina, ka viņam atlicis dzīvot 24 stundas, tādējādi atspoguļojot viņa pēdējo dienu. Sapratu, ka to nebūt nav viegli realizēt. Ar savu draugu pulciņu sapratām, ka nav viegli izveidot izrādi. Aprunājos ar (Valmieras teātra režisoru) Mārtiņu Eihi, nonācu pie slēdziena, ka jāveido etīžu cikls, kas vēsta par dzīves mirkļu baudīšanu un nav jāuztraucas par dzīvē atvēlēto laiku. Izrādi veidot ir ļoti grūti, sarežģītākais process ir savākt komandu. Nākotnē vēlos strādāt ar jauniešiem, tas būs liels izaicinājums. Režija ir mijiedarbība - jāuzklausa, ko citi grib, jāpasniedz sava ideja, jāmāk pielāgoties apstākļiem. Viss balstās uz komandas darbu, jo režisors nav boss.

Izrādes veidošanas procesā mainījās priekšstats par režiju?

Izrādes tapšanas process bija sarežģīts un laikietilpīgs. Galarezultātā sapratu, ka vēlos darboties režijas lauciņā, jo gandarījuma sajūta saviļņoja. Pārsteiguma moments nāca no publikas, jo negaidīju, ka darbs viņus tik ļoti aizraus. Lauzu stereotipus, ka izrādi var veidot pieredzes bagāti režisori ar sastrādājušos trupu.

Tikai ar gribēšanu un bez pieredzes var kļūt par režisoru?

Ar gribēšanu tiešām nepietiek, es nebūtu tāds kāds esmu, ja nebūtu Viesturskola. Izrādes veidošanas procesā man bija nepieciešami pieci aktieri, divas personas pie pults un citu cilvēku palīdzīgās rokas. Liels paldies jāsaka skolas vadībai un režisoram Robertam Segliņam, kas deva iespēju iestudēt darbu. Nepieciešama pārliecība par savām idejām, un tās jāpasniedz saprotamā valodā.

Diametrāli atšķirīgu izrādi Tu iestudēji šajā mācību gadā, kad talkā aicināji jaunos, desmitās klases teatrāļus. Kādas iniciatīvas vadīts šoreiz iestudēji izrādi?

Pēc izrādes "Bez priekšspēles" biju eiforijā. Otras izrādes tapšanas pamatā ir pavisam cits stāsts. Pagājušajā gadā vēzis atņēma man mammu. Sekoja smags dzīves posms, kas nav beidzies vēl šodien. Pateicoties klases biedriem un Valmierai es pielāgojos jaunajai dzīvei. Sākoties slimības periodam, es mammai apsolīju, ka izveidošu izrādi par viņas mīļāko dziedātāju Petsiju Klainu. Apburoša un talantīga ASV dziedātāja 50. gados. Viņai bija smags liktenis - gāja bojā aviokatastrofā. 1986. gadā par dziedātāju tika izveidota filma "Sweet Dreams" [aut. - Saldie Sapņi], pēc tās motīviem iestudēju izrādi. Galvenais mērķis bija izrādi veltīt mammas piemiņai. Desmitajā teātra klasē atradu fantastiskas balss īpašnieci Žaneti Būdu, kas izrādē spēlē galveno lomu. Pateicoties aktieru kolektīvam un tehniskajiem darbiniekiem tapa izrāde. Ticu, ka mamma redz paveikto un viņa to novērtē.

"Saldie sapņi" vairs nav etīžu cikls, tā ir pilnīgi atšķirīgas formas izrāde. Kā gatavošanās process atšķīrās no pirmā garadarba?

Izrādes tapšanas process ilga vairāk par gadu. Veidošana sākās ar idejas apslīpēšanu, nākamais posms bija filmas teksta atšifrēšana un izanalizēšana. Pēcāk sekoja cilvēku atlasīšana no jaunajiem teatrāļiem. Laikietilpīgākais posms bija izveidot izrādi. Pirms gada man bija grūti sastrādāties ar pieciem cilvēkiem, otrā darba tapšanas laikā, vajadzēja sastrādāties ar divreiz vairāk cilvēkiem. Katrs ar savām ambīcijām un idejām. Rezultāts nav tāds, kādu iztēlojos - izrāde sanāca citādāka, bet, ne sliktāka. Visi aktieri cenšas darīt maksimumu, lai izrāde izdotos. Sīkās aktiermeistarības nepilnības nobāl, jo izrāde izveidota pateicoties skolēniem un neatlaidīgam garam.

Pēc divu izrāžu iestudēšana Tu sevi vari nosaukt par režisoru?

Kaut arī intervijas laikā sevi tā prezentēju, patiesībā, es sevi neuzskatu par režisoru. Man vēl ir ļoti tāls ceļš ejams. Nākotnē esmu iztēlojies izveidot teātra studiju, kurā varētu darboties jaunieši. Vēlos veidot izrādes, kas būs pamācošas un skaistas, tāds ir mans sapnis. Šobrīd man vēl trūkst pieredzes un zināšanas.

Nākotnes plānos esi iezīmējis savas studijas izveidošanu ar skaistām izrādēm?

Jā. Pamatskolā likās, ka nauda nav svarīgākais, biju domās par bohēmisku dzīvesveidu, - priecājoties par pienenēm un raudot par saulrietiem. Vidusskolā esmu sapratis, ka naudai, tomēr ir liela nozīme dzīvē. Mēģināšu apvienot savus sapņus ar realitāti. Uzskatu, ka cilvēkam pats galvenais ir būt laimīgam, ja tu esi laimīgs, tad neko daudz nevajag.

Pēc vidusskolas beigšanas ceļi vedīs atpakaļ uz galvaspilsētu. Ar kādām atmiņām Tu atvadīsies no Valmieras?

Valmiera man paliks kā mājas, lai arī ikdienā es šeit neuzturēšos. Ar tādu domu es šķiros - ka nešķiros. Man ir jāaizbrauc uz kādu laiku, bet es noteikti atgriezīšos. Pēc gadiem es vēlos ieguldīt Valmierā, jo triju gadu laikā esmu ieguvis daudz dzīves atziņu.

Uz sarakstu