"Universum" direktors stāsta par aizraušanos ar garu izsaukšanu
Cik nopietni varam raudzīties uz šādu nodarbi, kas bieži jauniešiem šķiet pievilcīga un vilināt vilina eksperimentēt. Par aizraušanos ar šādām lietām runājam ar Valmieras privātās izglītības iestādes "Universum" direktoru Andi Apsīti.
Plašsaziņas līdzekļos pavīdēja ziņa, ka Kolumbijā jaunieši nokļuvuši mediķu rokās pēc spēles ar nelabā gara izsaukšanu, kas tā ir par spēli?
Par spēli to nevarētu saukt, drīzāk nodarbi, kas saucas "Čārlij, Čārlij" un sevī ietver šādu darbību – uz lapas uzliek sakrustotus parastos zīmuļus, lodziņos ieraksta vārdus "jā" un "nē" un tad, saucot "Čārliju", uzdod jautājumus. Diemžēl, šīs "spēlītes" rezultātā bērni ir nonākuši slimnīcā un nevar nomierināties, tiem ir uzbudināts psiholoģiskais stāvoklis.
Vecākās paaudzes cilvēki noteikti atpazīst līdzīgu nodarbi – "šķīvīšu dancināšanu", kad vēršoties pie kaut kāda spēka vai gara, kas ir nemateriāla būtne, tiek uzdoti kādi konkrēti jautājumi. Bērniem šajā nodarbē visaizraujošākais ir fakts, ka notiek reāla darbība.
Vai Latvijā arī ir notiek šāda "Čārlija izsaukšana"?
Kā skolas direktors, es dzirdu, ka arī mūsu pilsētā Valmierā ir bērni un pusaudži, kas ar šo spēli nodarbojas un dara to, protams, ne jau ar vecāku ziņu. Arī vecāki ir dzirdējuši, ka bērns kaut ko spēlējis, bet, tā kā viņiem nav zināšanu, kas tas ir, tad aktīva rīcība netiek uzsākta.
Kas šī nodarbe īsti ir?
Būtība ir ļoti vienkārša. Tā kā esmu kristīgas skolas direktors, tad jāatzīst viena lieta – eksistē ne tikai fiziskā pasaule, bet arī garīgā. Garīgā pasaule ir tikpat reāla kā fiziskā un tajā tāpat eksistē Dieva radītas būtnes, bet daļai no šīm būtnēm ir ļauna daba un viņas cilvēkiem nevēl neko labu. Šīs ļaunās būtnes ir kritušie eņģeļi, kuru mērķis ir pievilt cilvēku un viens no veidiem – ar aizliegtiem paņēmieniem apmierināt cilvēku slāpes pēc pārdabiskām lietām.
Visinteresantākais, ka tam, kurš ir iesaistījies šajā nodarbē, liekas, ka tieši viņš ir tas, kurš pasūta mūziku un visu nosaka – ka, saliekot zīmuļus, viņš izsauc šo garu un Čārlijs ierodas uz viņa pavēli.
Vai tas ir bīstami? Kādas sekas var būt?
Sekas ir ļoti neprognozējamas, vienīgā prognozējamā lieta ir, ka kļūs sliktāk. Var parādīties uzmācīgas bailes palikt vienam vai ļoti izteiktas pašnāvības domas, var parādīties izpausmes, ka bērns vai jaunietis, kas ir iesaistījies šais lietās, kaut ko redz vai dzird balsis, jo nav noslēpums, ka Kolumbijas jaunieši, kas nonāca slimnīcā, pēc tam teica, ka redz un dzird ko tādu, ko pirms tam nebija redzējuši, tātad šī saskarsme ar tā saucamo Čārliju bija atvērusi kādas aizliegtas durvis.
Pastāv uzskats, ka šāda zīmuļu kustība ir skaidrojama ar elpas uzpūšanu, nostrādā vibrācija un reāli tur nav nekādu ļauno garu. Ko Jūs varētu teikt?
Lai gan pats personīgi neesmu bijis klāt šīs nodarbes procesā, tomēr runājot ar tiem, kas bijuši, katrs var apliecināt, ka zīmulis negriežas vieglā veidā, ko varētu pamatot ar gravitācijas vai kādu citu fizisku ietekmi. Zīmuļa kustības ir ļoti noteiktas - ja tas pagriežas uz "jā" vai "nē", tad pēc tam atgriežas sākuma stāvoklī līdzīgi kā kompasa adatiņa. Tiklīdz tiek uzdots jautājums, tā uzreiz notiek darbība, kas nav saistīta ar ilgstošu gaidīšanu un elpas pūšanu, un ko ir grūti pamatot ar vienkāršu nejaušību.
Bieži vien bērniem aizliegtais auglis šķiet pievilcīgāks, vai runāšana par to neradīs pretējo efektu?
Protams, ka pirmais klupšanas akmens ir nezināšana, jo daudziem vecākiem nav izpratnes par to, kas īsti ir garu izsaukšana, vēl vairāk - bieži vien paši vecāki ir pieļāvuši līdzīgas kļūdas. Tāpēc vispirms pieaugušajiem jāsaprot, cik tas ir nopietni. Zināms, ka audzināšana nav vienreizējs pasākums, tādēļ Dievs bērniem devis vecākus un pat pavēlējis – audzini savus bērnus Dieva ceļos.
Kamēr nenotiks šis izskaidrošanas darbs, tikmēr viss turpināsies. Tas ir tāds lavīnas efekts, jo katrs jauns bērns, kas šo nodarbi pamēģina, redz, ka tā strādā, bet maz kurš zina, kāds ļaunums tiek nodarīts viņu nemirstīgajām dvēselēm, veicot attiecīgās darbības. Tieši tāpēc, ja bērns uzzinās par spēles negatīvo pusi, viņš padomās, pirms iesaistīsies. Pat ja ziņkārība viņu vadīs, viņš zinās, kas var sagaidīt aiz šīs robežas un kādas sekas var būt.
Pamats atrodams Bībelē 5. Mozus grāmatā, 18.nodaļā, kur ļoti konkrēti teikts, ka Dievs ir aizliedzis komunikāciju ar garu pasauli, aizliedzis prasīt palīdzību caur dažādiem mēdijiem, vērsties pie burvjiem un pūšļotājiem.
Kāpēc Dievs ir aizliedzis komunicēt ar garu pasauli?
Dievs mums to ir aizliedzis, lai mūs pasargātu. Vienīgā drošā komunikācija ar garīgo pasauli ir ar pašu Radītāju, un tas ir vienīgais ceļš, kas nenodara ļaunumu cilvēkam. Ja cilvēks vēršas pie citām garīgām būtnēm vai caur kādu citu cilvēku vai priekšmetu vēršas pie spēkiem, kas nav pats Kungs Radītājs, tad visticamāk, šie spēki pievils. Jā, ir iespējams pat īslaicīgs uzlabojums, bet ilgtermiņā šis cilvēks būs zaudētājs gan zemes dzīvē, gan dzīvē pēc tam.
Vai bērni kristīgās ģimenēs ir vairāk pasargāti?
Bērni, kuri auguši kristīgās ģimenēs vai arī apmeklējuši svētdienas skolas, pat ja nav kristīgi audzināti, noteikti ir vairāk informēti. Vispirms par to, ka pastāv garīgā realitāte, ir garīgas būtnes, kuras var ietekmēt cilvēku dzīvi pozitīvā ziņā kā sargeņģeļi, bet ir arī ļaunās būtnes, kas cilvēku ietekmē negatīvi. Bērni ir informēti arī par robežām, kuras nedrīkst pārkāpt. Vēl vairāk – savās sirdīs viņi jūt, ka tādas spēles nav nekas labs, turklāt ir apziņa, ka Dievs viņus sargā.
Bērniem gribas izjust asākas emocijas. Psihologi saka, izspēlējot bailes, piemēram, ar jocīgiem spoku stāstiem, bērns mācās tikt galā ar bailēm reālajā dzīvē, tādēļ šādu "Čārlija saukšanu" uztver vienkārši kā mazliet biedējošu rotaļu.
Šī tēma patiesībā ir daudz plašāka, jo nav jau vainīga tikai šī spēle. Uzskatu, ka ir vesela virkne ar lietām un informāciju, kas bērniem ir ļoti nevēlama. Piemēram, spoku stāsti agrā vecumā, jo tie bieži vien pielipina bailes uz visu mūžu no tumsas, kapsētām un tamlīdzīgām lietām. Tāpat arī pusaudžu vampīru stāsti, kuros visbiežāk atainots, ka no mīlestības objekta tiek izsūktas asinis, kā arī šausmu filmas, kurās attēlotas dažādas pārdabiskas nereālas būtnes…
Pēc pedagoģiskajām atziņām bērni vecumā līdz 6 gadiem paši nespēj izšķirt labu no ļauna un informāciju uzņem sevī nekritiski, tieši tāpēc šajā bērna dzīves laikposmā vecākiem jābūt īpaši piesardzīgiem un jāseko, ko viņu atvase redz un dzird. Ja bērns saskāries ar kaut ko nevēlamu, tad noteikti ir jāseko skaidrojumam par to, kas tas ir, kas notika, kas bija slikti un skaidri jāpasaka - šīs durvis mēs veram ciet.
Ir vēl vesela buķete ar garīgi bīstamām lietām, arī sātaniska mūzika, kurā tiek piesauktas konkrētas būtnes. Lielākajai daļai no mūsdienu dziedātājiem ir vismaz viena dziesma, kurā mūziķi vēršas pie tā sauktā Lietus vīra (angliski "Rain Man"), kas ir segvārds Luciferam, tādējādi notiek sātana uzrunāšana slēptā šifrētā veidā. Ir dziedātāji, kas iedziedājuši dziesmas, kuras tinot no otras puses, veidojas konkrēts vēstījums – lūgšana sātanam. Cilvēks klausās un pat neapzinās, jo prāts ir iekārtots tā, ka spēj nolasīt informāciju no abām pusēm, bet šo likumu zina garīgie pretspēki un izmanto pret cilvēku.
Mūzika ļoti dziļi ietekmē jauniešus, īpaši periodos, kad ir pārdzīvojumi, jo dvēsele atvērta uzņem šīs lietas dziļi sevī, nogulsnējas un pēc tam noteiktās situācijās bērns vai jaunietis var rīkoties neadekvāti, jo ir bijis iesaistīts lietās, kas viņam nodarījušas iekšēju ļaunumu.
Kā lai zina, kāda ir kura mūzika?
Neatkarīgi no tā, vai tā ir mūzika, filma, multfilma, grāmata vai datorspēle, mīļie vecāki – iedziļinieties vēstījumā! Ja nesaprotat valodu, pajautājiet bērnam, ko viņš klausās, par ko tur dzied vai runā. Ja bērns nestāsta, es kā vecāks, kuram arī rūp mani četri bērni, noteikti pajautātu kādam citam cilvēkam, kurš zina, kas tas ir. Tātad, noskaidrojiet, kādu vēstījumu nes šī nodarbe, informācija, aizraušanās, hobijs. Jo, neatkarīgi no mūsu saprašanas vai nesaprašanas, darbojas viens likums – izrunātajam vārdam ir spēks. Turklāt - vienalga kādā valodā, izpausmē un vienalga vai cilvēks to saka pilnasinīgi, vai ļoti remdeni. Vārds nes informāciju, ko apliecinājuši arī pētījumi ar ūdeni kā informācijas nesēju. Tas nozīmē, ka mēs kā vecāki un pieaugušie nevaram būt pavirši – mums jāseko, ko runājam.
Bērnam pateiktas kategoriskās frāzes pavēles formā: "Tu esi stulbenis idiots, zaudētājs, tev nekas neiznāks!" iedarbina negatīvo.
Kā tad bērns var kļūt brīvs no bailēm, lai iemācītos dzīvot reālajā pasaulē?
Lielākā bēda ir tā, ka ar daudzām pasakām, teikām, mitoloģiskajiem stāstiem un tamlīdzīgiem, ir līdzīgi kā ar aptieku – tu vari saņemt zāles, kas patiešām vajadzīgas vai arī tādas, kas tikai nomierinās, mazinās simptomus, bet neatrisinās pašu problēmu. Un dažādi stāsti par deviņgalvainiem pūķiem var būt pamācoši, ka ir labais un ļaunais un, ka labais uzvar, bet jautājums – vai tie dod praktisku palīdzību bērnam viņa dzīvē. Un šeit mana pārliecība ir, ka vienīgi Dievs var dot šo uzvaras zobenu – tas ir rakstītais vārds Bībelē pret jebkurām nevēlamām lietām ikviena cilvēka dzīvē. Lasiet Bībeli!
Dievs saka vienīgā labākā aizsardzība no ļaunā ir pats Dievs, kurš ienāk cilvēka sirdī un pats sargā. Tāpēc mans ieteikums katram, kas saskāries ar neatļautajām lietām, lai no sirds izsūdz grēkus Dievam un ieaicina savā sirdī Kungu Jēzu Kristu, kurš ir vienīgais ceļš, patiesība un dzīvība.
Runājot par "Čārliju"…
Es gribētu mudināt visus vecākus – pārrunājiet ar saviem bērniem gan par šo nodarbi, gan par citām, šķietami, nevainīgām spēlītēm un pacentieties atcerēties to brīdi, kad un kāpēc bērns to sāka darīt. Pasekojiet, vai kaut kas nav mainījies bērna uzvedībā, vai viņš nav sācis baidīties no tumsas, vai nav paaugstināta uzbudinātība, vai nav sācis slapināt gultā, vai nav modies ar sliktiem sapņiem ar kliedzieniem, vai nav redzējis kādas lietas, ko pirms tam nav redzējis. Centieties ļoti praktiski paanalizēt jūsu bērna dzīvi un uzvedību kopskatā ar šīm darbībām. Ļoti iespējams, ka atradīsiet daudz sasaistes punktu, proti – ka sākoties vienam, izraisījušās kaut kādas problēmas bērna uzvedībā vai rīcībā.
Ko darīt, ja radušās problēmas, kur vērsties?
Ja ir kādi jautājumi, var droši mani uzmeklēt. Gadījumā, ja cilvēkiem būs interese par šo tēmu, mēs varam noorganizēt lielāku atsevišķu tikšanos ar vecākiem, lai sniegtu dziļāku ieskatu, kā rīkoties. Tuvāka informācija un kontakti mājas lapā "www.uni-versum.lv".
Ekspresaptauja Valmierā raisa zināmas bažas
Valmieriešus aicināja paust savu viedokli par garu saukšanu. Jāteic, ka vairākums pieaugušo, izdzirdējuši par ko taujāju, kategoriski atsacījās atbildēt, savukārt no tiem, kas dalījās, lielais vairums no pieaugušajiem respondentiem par spēli "Čārlij, Čārlij" neko nebija dzirdējuši.
Turpretī bērni un jaunieši bija dzirdējuši vai pat piedalījušies šajā spēlē, vai arī citās līdzīgās nodarbēs, protams, vecākiem par to neko nezinot. Bažas raisa fakts, ka tieši sākumskolu vecuma bērniem ir vislielākā interese par garu saukšanu; ar piedzīvoto dalījās gan Valmieras sākumskolas, gan Valmieras Pārgaujas sākumskolas, gan Valmieras Viestura vidusskolas skolēni. Kopumā situācija liek aizdomāties par to, cik maz mēs pievēršam uzmanību bērnu garīgajai pasaulei. Lūk, daži viedokļi un stāstījumi.
Anita, 30 g.: "Nē, par Čārliju neesmu dzirdējusi. Bērniem gan nevajadzētu tādas spēles spēlēt, man liekas, ka tas negatīvi ietekmē bērnu psihi."
Kristīne, 29 g., dārzniece: "Par Čārliju nē, bet par garu saukšanu kaut kas ir dzirdēts… Bērnībā, slimnīcā vesels bars bijām (smejas) es pat neatceros, ko īsti darījām, kaut kādu Pīķa dāmu laikam saucām, visi skrēja ķērkdami sabijušies. Vai bērniem vajadzētu ar to nodarboties? Nu, ja tas tā pa jokam kā tāda ākstīšanās, tad jau nekas ārkārtējs, bet, ja tā pa nopietnam mēģina ko tādu darīt, tad es noteikti būtu pret."
Inguss, 25 g., meklē darbu: "Par Čārliju nē, bet vispār kaut ko esmu dzirdējis, mēģināt negribētu, jo es tā kā ticu un domāju, ka nevajadzētu tā darīt."
Daniels, 18 g., krāsotājs: "Nē, jaunībā gan jokojoties kaut kas bija ar spoguļiem, bet nekas mums tur nesanāca. Domāju, ka nav ar tādām lietām jānodarbojas, tas ir kaut kāds murgs, samaitā prātu, varētu kaut kā lietderīgāk laiku pavadīt, ir taču citas spēles."
Kristīne, 29 g., māksliniece: "Nē, tādu Čārliju nezinu. Bērnībā gan biju kaut ko lasījusi un skolasbiedri stāstīja – Pīķa dāma bija kaut kas aktuāls. Arī mamma bija stāstījusi, ka skolas laikā šķīvi dancinājusi un, ka viņš tiešām danco, bet pati laikam esmu pārāk bailīga, lai kaut ko tādu darītu. Vai bērniem vajadzētu? Man jau liekas, ka mūsdienu bērni ir bišķi citādāki, vairāk tajā virtuālajā realitātē. Man grūti par to teikt, es tam visam neticu, esmu racionāla un tajā visā neiedziļinos, bet neatbalstu, ka bērni ar to nodarbotos, ir taču daudz interesantākas lietas."
Laine, 25 g., pašnodarbinātā: "Nē, kaut kad bērnībā dzirdējusi biju, bet vienkārši tādām lietiņām neticu. Vai bērniem vajadzētu? Ja tas ir tiešām spēļu līmenī, lai bērnam attīstītu domāšanu, varbūt, bet, ja nopietnas garu izsaukšanas, nekādā gadījumā!"
Kristiāna, 10 g.: "Jā, par Čārliju zinu (izstāsta, kas jādara), pati neesmu spēlējusi un negribu!"
Denīze, 10 g.: "Es mēģināju savā dejošanā, bet tur viņš (zīmulis) pagriezās uz "No". Es tā nobijos, domāju – nopietni? Kas tur ir spoks vai? Kā viņš tā varēja? Un tad tur jautāja citus jautājumus: "Čārlij, are you playing football?" un vēl kaut kādus un tad jau mēs beidzām, jo bija jāiet dejot. Labāk tādas spēles nespēlēt, jo vienkārši varbūt var ieraudzīt spoku. Vecākiem nestāstīju, jo klasesbiedrs to bija uztaisījis, es vienkārši skatījos."
Kristiāns, 9 g.: "Par Čārliju nezinu, bet es esmu Asiņaino mēriju mēģinājis, mēs pēc 12. naktī saucām: "Asiņainā mērija, parādies!" Visiem logiem jābūt ciet, tad visi sabijās, jo pie loga parādījās asiņaina lidojoša roka. Pēc tam mēs paskatāmies uz logu, un viņa tur vairāk nav. Vairāk nekad negribu."
Sintija, 14 g., Elizabete, 15 g.: "Nē, nē, nē galīgi neko nedzirdējām, bet negribētu mēģināt, kaut kā bailīgi."
Kristaps, 11 g.: "Es nezinu, gribētos pamēģināt, nu tāpat. Ja viņš neietu prom? Nu mēģinātu kaut kā viņu aizdzīt."
Aurēlija un Kitija, 14 g.: "Neesam neko dzirdējušas, arī mēģinājušas ne, labāk nemēģināt, jo nevar jau zināt, kas tur notiks".
Lūkass, 11 g.: "Mēs vienreiz skolā mēģinājām saukt Melno pīķa dāmu, visas meitenes pie spoguļa sauca un sauca. Un pēc tās dienas, kad saucām, pāris meitenes bija saslimušas, tāpēc neviens vairāk negribēja mēģināt."
Sanija, 10 g.: "Jā, esmu par Čārlij, Čārlij dzirdējusi, bet negribu mēģināt, jo bailīgi. Man nepatīk tādas lietas."
Dagne, 10 g.: "Manas draudzenes bija mēģinājušas to Čārliju saukt. Un uzdevušas visādus jautājumus un zīmulis griezās. Kas notika? Nekas, viņš atbildēja uz tiem jautājumiem pareizi. Vai vecāki zina? Nē. Es arī redzēju kā klasesbiedrs visu laiku mēģina to spēli, un viņam bija bailes, bet viņš pajautāja: "Vai esmu ēdis brokastis?" un viņš atbildēja: "Yes" un viņš arī bija ēdis! Es pati gan nespēlētu, man nepatīk un bailes no tādām, visu dzīvi var sabojāt>
Uz sarakstu
