Smiltenes tehnikumā aplūkojama Anitas Mencendorfas izstāde "Koks. Dvēsele. Zari."

Kā pilsētas informācijas portālu Smiltene24.lv informē Smiltenes tehnikuma pārstāve Baiba Vahere, savā jaunākajā izstādē "Koks. Dvēsele. Zari," kas aplūkojama Smiltenes tehnikuma bibliotēkā, māksliniece izvēlējusies uzrunāt skatītājus, par tēlu izmantojot koku. Tas nav nejauši. Pēdējos gados, strādājot par slīpētāju uzņēmumā "Woodform", Anitai bijusi iespēja redzēt koka mūžu tik daudzveidīgās izpausmēs, ka ar to saistītās emocijas un pārdomas materializējušās divdesmit mākslas darbos. Tajos vilktas paralēles starp koka un cilvēka mūžu. "Koks, tāpat kā cilvēks, reizēm piedzīvo grūtus laikus. Viņu, neprasot piekrišanu, var nocirst, aplauzt, atstājot vien kroplākos zarus, pamest izrautām saknēm. Attieksme pret koku atklāj, vai cilvēka darbība vērsta uz nākotni, vai viņš domā par to, kādu vidi atstās saviem bērniem un mazbērniem. Tāpat kā koka zari tiecas pretī saulei, arī cilvēkam visā mūža garumā vajadzētu censties bagātināt dvēseli un rūpēties par savu garīgo izaugsmi. Vienā no maniem darbiem redzams koks pēc lietus. Patiesībā stāsts ir par unikālo patību un pasaules izjūtu, kuru nav iespējams mainīt. Lai kā cilvēki reizēm to cenšas darīt, ejot pie psihologa vai paslēpjoties aiz greznām drānām. Nolīst lietus, koks izskatās vēl skaistāks un košāks. No koka var izgatavot visdažādākās lietas, taču nevienam nav pa spēkam mainīt informāciju, ko tas sevī glabā."

Aiz katra no divdesmit izstādē skatāmajiem kokiem slēpjas kāds stāsts. Par dvēseli skumjās, prieka trīsās un netverama brīnuma gaidās. "Šīs izjūtas ir tik dziļi intīmas, ka sākumā negribēju darbiem likt nosaukumus," atzīst māksliniece. "Bet tad izdomāju, ka no savām emocijām taču nav jākautrējas. Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā mācīja, ka mākslas darba galvenais uzdevums - atraisīt skatītājā jūtas. Spēcīgas emocijas ir skaistākais, ko cilvēkam šajā pasaulē lemts piedzīvot. Pat visnopietnākie ļaudis to dēļ reizēm gatavi darīt neprātīgas lietas."

Anita Mencendorfa mākslinieces gēnu mantojusi no senčiem. Slavenākais no viņiem - scenogrāfs, gleznotājs un Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs Ludolfs Liberts. Pārējie vairāk gleznojuši un zīmējuši savam priekam. "Lasīju Ludolfa Liberta dzīvestāstu un sapratu, ka manā pasaules uzskatā ir daudz līdzīga viņa redzējumam. Arī viņš nav baidījies no jauniem izaicinājumiem. Ja ko darījis, tad no sirds un ļoti rūpīgi. Ilgstoši spējis strādāt tikai tādus darbus, kas aizrāvuši un patikuši. Ludolfs Liberts mākslu saskatīja visapkārt, ne tikai gleznās pie muzeja sienas." Par savu dvēseles radinieku Anita uzskata mākslinieku Kasparu Zariņu. "Viņa "Pedants" ir stāsts arī par mani."

Anita zīmē kopš sevi atceras. "Kad mammai, tētim vai vecvecākiem apnika ar mani ņemties, viņi parasti iedeva lapas un zīmuļus. Piezīmēju vienu bloku, viņi iedeva nākamo un teica, lai zīmēju vēl. Septiņu gadu vecumā mamma mani aizveda uz Rīgas Skolēnu pils Tēlotājas mākslas studiju, kur skolotājas Intas Stupānes vadībā apguvu gleznošanas pamatus. Esmu arī viena no pirmajām gleznotāja Jāņa Anmaņa Latvijas bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmijas audzēknēm. Pēc mākslas vidusskolas beigšanas dzīve tā iegrozījās, ka aizgāju uz Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumu, kur izmācījos par tērpu konstruētāju - modelētāju. Taču savā profesijā pastrādāju ļoti maz. Nekad nebūšu konveijera cilvēks. Savukārt, lai radītu ļoti kvalitatīvu apģērbu, ir vairāki priekšnoteikumi, kurus ar šābrīža iespējām izpildīt nav iespējams."

Anita nebaidās nedz no darba, nedz jauniem izaicinājumiem. Viņa ir arī diplomēta pavāre, kādu laiku strādājusi restorānā "Double Coffe". "Mana mamma ir šuvēja, bet tēvs – pavārs. Vecmāmiņa strādāja dažādus vienkāršos darbus, kādu laiku bija arī brigadiere. Manī apvienojies kaut kas no viņiem visiem. Ja kāds nezina, ko darīt, lai paprasa man..."

Smiltenē, ciemojoties pie vecmāmiņas, Anita pavadījusi gandrīz visus skolas brīvlaikus. "Toreiz, ejot uz Smiltenes tehnikuma ēdnīcu pusdienās, pat prātā nenāca, ka kādreiz, turpat otrajā stāvā man būs izstāde."

Trauslas mākslinieces tēls ir tikai pirmais iespaids par Anitu. Ja nepieciešams, viņa prot par sevi pacīnīties un gatava aizstāvēt arī domubiedru intereses. Būdama Smiltenes Mākslinieku apvienības priekšsēdētājas vietniece, viņa daudz domājusi par to, ka Smiltenes māksliniekiem nav pastāvīgas vietas, kur izstādīt savus darbus. Kā šo jautājumu risināt?" Darbojoties Smiltenes Lietišķās mākslas studijas paspārnē, māksliniece iepzinusies ar amatniekiem, kuri tāpat kā dzejnieki labprāt sadarbotos ar māksliniekiem un rīkotu kopīgas izstādes un pasākumus.

"Koks. Dvēsele. Zari." ir Anitas ceturtā izstāde; vienlaikus arī pirmā, kas tapusi guaša tehnikā. Mākslinieces tuvākais žanrs ir grafika. Viņas mākslinieciskajā rokrakstā dominē simbolisms ar pašironiska naivisma "piegaršu". "Gleznojot kokus, vēlējos uzsvērt emocijas. Līdz ar to no pieklusinātajiem toņiem bija jāatsakās. Zīmēju ar guaša krāsām, ko nopirku, lai mācītu draugus gleznot. Taču viņi bija tik kūtri, ka pie zīmēšanas tā arī netikām. Līdz šim nebiju pamanījusi, ka Krievijā ražotās guašas var jaukt un maisīt, cik grib, tās vienalga saglabā savus košos toņus."

Anita uzskata – mākslā samelot nav iespējams. "Reizēm sāc gleznot, bet tad vienā brīdī mākslas darbs sāk dzīvot savu dzīvi, dvēsele atnāk vaļā, atraisās noklusētas emocijas un rezultāts iznāk pavisam citādāks, nekā bija plānots sākumā. Pirmais otas pieskāriens lapai vienmēr ir mazliet bikls un nedrošs, bet - atliek tikai sākt strādāt un viss mainās."

Iedvesmu jauniem darbiem māksliniece smeļas dzīvē, filozofiskās sarunās, patiesā draudzībā, grāmatās, mākslā un mūzikā. Anita fano par kinokritiķi Ditu Rietumu, bet viņas mazās labsajūtas formula slēpjas... rūgtajā šokolādē. Savukārt pašas gleznotie darbi paver iespējas labāk iepazīt sevi un satikt jaunus domubiedrus. Par nākotnes plāniem Anita runā tik ilgi, kamēr tie piepildās. Ja cilvēki, skatoties viņas darbus, izjustu aicinājumu piepildīt savu dvēseli ar kaut ko tīru un skaistu, māksliniece būtu ļoti laimīga. 

Uz sarakstu