Skeletonists Ivo Šteinbergs: šajā sporta veidā baidīties nav laika
Kopš novembra Ivo piedalījies septiņos Eiropas Kausa posmos, taču viens no lielākajiem sasniegumiem sportistam ir dalība Pasaules Čempionāts skeletonā un bobslejā junioriem, 14.februārī, Altenbergā, Vācijā, kur viņš izcīnīja 9.vietu.
Ar ko sākās tava interese par skeletonu?
Ar sportu esmu saistīts jau kopš mazotnes, kad nodarbojos ar distanču skriešanu. Esmu pabeidzis Murjāņu sporta ģimnāziju, kur mācījos no 8. līdz 12.klasei. Pēc tam nolēmu studēt Rīgas Juridiskajā augstskolā, taču ātri vien sapratu, ka tas mani neinteresē, tādēļ skolu pametu un sāku trenēties skeletonā. Atminos, ka reiz ar draugu skatījāmies skeletona sacensību pārraidi. Toreiz nodomāju – ja jau citi var, tad es arī varu. Tā nu es paliku pie sava mērķa un uzskatu, ka iesāktais ir jāpabeidz, lai viss iecerētais izdotos.
Tātad skeletona sports tev ir kaut kas pilnīgi jauns?
Jā, esmu sācis pilnīgi no nulles. Tas bija liels risks, jo es nezināju vai man vispār izdosies kaut ko sasniegt un īstenot iecerēto. Lai gan par fizisko sagatavotību man nebija jāuztraucas, pirms tam ne reizi nebiju mēģinājis skeletonu. Lai sagatavotos pirmajiem nobraucieniem, fiziski sāku trenēties pērnā gada vasarā, man palīdzēja desmitcīņas treneris Andris Eikens.
Pirms tam nodarbojies ar skriešanu, tagad centies pierādīt sevi skeletonā, ko daudzi uzskata par bīstamu sporta veidu. Ne katrs ir uz to gatavs...
Zināmas bailes ir, bet skeletons ir krietni drošāks nekā bobslejs un kamaniņu sports. Daudzi bieži vaicā vai man nav bail braukt ar galvu pa priekšu, bet tā kā skeletona kamaniņām ir zemāks smaguma centrs, kritieni notiek retāk. Apdauzīt plecus gan sanāk diezgan bieži.
Vai atminies, kāda bija tava pirmā diena treniņos Bobsleja un kamaniņu trasē "Sigulda"?
Pašu pirmo nobraucienu gan atceros ļoti labi. Kopā ar treneriem iepazinu virāžas. Šķita, ka visu zinu bet kolīdz sāku braukt – es vispār neko vairs nesapratu.
Sacensību un treniņu laikā nobrauciena ātrums var sasniegt līdz pat 120 kilometriem stundā. Pieņemu, ka šādos apstākļos ikvienam skeletonistam kaut reizi ir bijušas bailes doties trasē.
Tas ātrums burtiski atņem jelkādu saprašanu par to, kas notiek apkārt. Galva no spiediena ir piespiesta zemei, ķivere skrāpējas gar ledu – tad ir vienkārši jāsaprot, kur atrodies un jābrauc pēc sajūtām. Ir grūti, bet visu var izdarīt. Ir vienkārši jāķer sajūta, jo nav laika domāt, kā attiecīgajā brīdī stūrēt.
Protams, ir bijuši brīži, kad tuvojos starta līnijai un pēkšņi piezogas panika. Arī esot trasē esmu sajutis bailes. Nobrauciena laikā skeletona kamanas uzreiz nereaģē uz stūrēšanu. Sākumā pie tā bija grūti pierast un man bieži šķita, ka nu būs ziepes.
Šajā sporta veidā baidīties nav laika, vistrakākais ir pēc tam atskatīties uz trasi. Tad, ka ieraugu virāžu jeb 4 metru platu sienu, pa kuru esmu braucis ar neiedomājamu ātrumu, aizdomājos – ak Dievs, ko es daru.
Ko par tavu izvēli saka ģimene?
Es domāju, ka viņiem ir vairāk bail nekā man, bet neviens manu izvēli nav apšaubījis. Visi mani atbalsta, vienīgi omītei šķiet, ka tas ir bīstams sporta veids.
Pastāsti, kāda ir sportistu ikdiena?
Mana ikdiena ir vienkārša dzīve jeb parasta darbadiena. Ikdienā parasti notiek divi treniņi, dažkārt trīs. Tā kā ar sportu esmu saistīts jau vairākus gadus, nemaz nezinu, kā tas ir neko nedarīt. Es uzskatu, ka ar cītīgu darbu var ļoti daudz sasniegt un gūt labus rezultātus.
Kādus mērķus vēlies sasniegt?
Mans mērķis ir piedalīties 2018.gada Ziemas Olimpiskajās spēlēs. Manuprāt, tas ir paveicams.
Uz sarakstu
