Saruna ar Valmieras Drāmas teātra direktori Evitu Sniedzi
Aiz kalniem nav arī kārtējā sezona ar jauniem pārsteigumiem kā skatītājiem, tā teātrim. Par to izvaicāju Valmieras Drāmas teātra direktori Evitu Sniedzi.
Kāda ir valmieriešu viesizrāžu stratēģija un uzvedumu izvēle?
Uz Rīgu vienmēr vedam jaunākās, pēdējā sezonā tapušās izrādes, un izvēle atkarīga arī no tā, ko iespējams pielāgot viesizrāžu telpām, par kurām esam spējīgi samaksāt. Viens no lielākajiem pēdējā gada atklājumiem un priekiem ir burvīgā vieta Zirgu pastā. Mums ir laba sadarbība ar Kultūras akadēmiju, un jau sezonas laikā Zirgu pastā esam viesojušies ar jaunākajām izrādēm - Bask@bols.lv, arī "Spēlmaņu nakts" balvai nominētajām - "Ziema zem galda" un "Lūša stundā", kuras tādēļ šoreiz izpaliks. Uz Rīgu vedam savus nemainīgos hitus - "Raudupieti" un "Zojkinu kvartiru", par kuru ir īpašs stāsts.
Pēdējoreiz to parādījām janvārī, jo Ieva Puķe gaidīja bērniņu, nu aktrisei piedzimusi meitiņa, un iestudējums kopš augusta turpinās pilnvērtīgu dzīvi. Tā fenomens turpinās - Rīgā ieplānoto izrādi izpirka vienā dienā, tāpēc ielikām papildizrādi arī 25.augustā. Savukārt Elmāra Seņkova iestudētā "Raudupiete" - ar jauna cilvēka mūsdienīgu, ļoti estētisku, gaumīgu un smalku skatījumu radīts darbs - ir viens no mūsu brīnumiem. Var apbrīnot, kā tik spēcīga traģēdija Lielajā zālē mazā pilsētā spēj dzīvot tik garu mūžu.
Par šajā izrādē atveidoto titullomu Elīna Vāne ieguva Gada aktrises titulu un izrāde kopumā – balvu par labāko latviešu autora darba iestudējumu. Uz Rīgu vedam arī "Doktoru Živago", jo, manuprāt, rīdzinieki ir pelnījuši redzēt vienu no Indras Rogas pilnasinīgākajiem iestudējumiem. Izrādi nav viegli skatīties, jo tā ir smaga, filozofiska, prasa iedziļināšanos, bet, manuprāt, tā ir Indras Rogas šībrīža režijas un dzīves uztveres kvintesence. Pēc pārdotajām biļetēm redzams, ka iestudējumu Rīgā gaida, un par to ir lielākais prieks. Protams, vedam arī jaunākos, tikai jūnijā pirmizrādes piedzīvojušos uzvedumus - Reiņa Suhanova "Sarkans" par Daugavpilī dzimušo mākslinieku Marku Rotko. Rīgā varēs redzēt arī Reiņa Suhanova kursabiedra Jāņa Znotiņa absurda komēdijas garā iestudēto Harolda Pintera "Siltumnīcu".
Šis iestudējums ļoti patīk jauniešiem, jo viņiem nav padomju laika pieredzes. Viesizrādes sāksim ar diviem mūsu vecmeistaru darbiem - Fēliksa Deiča iestudēto Maksima Gorkija lugas "Vasa Žeļeznova" pārlikumu ar nosaukumu "Dzimta". Diemžēl Dailes teātra Mazajā zālē visās trijās izrādēs kopā skatītājiem ir tikai nedaudz vairāk par 200 vietām, un tās jau izpārdotas. Savukārt ar Vara Braslas iestudēto Valmierā ļoti iecienīto Remarka "Triumfa arku" jau esam viesojušies M.Čehova Rīgas Krievu teātrī un tagad uzvedumu četras reizes rādīsim Dailes teātra Mazajā zālē.
Kā nupat aizvadītās sezonas "Spēlmaņu nakts" žūrijas vērtējums ar Valmieras teātrim piešķirtajām septiņām nominācijām sakrīt ar jūsu pašas skatījumu?
Mums ir maz versiju, ka dabūsim kādu balvu. Vislielākā varbūtība, ka kaut kas tiks mazo zāļu izrāžu vērtējumā, kur nominētas mūsu "Ziema zem galda" un "Lūša stundā", bet tur ir ļoti spēcīga konkurence, kaut vai Elmāra Seņkova "Ezeriņš" Nacionālajā teātrī, kas visur izskanējis kā absolūts favorīts un tiešām ir fantastiska izrāde. Tā ir nominācija, kurā izrādes saliktas visobjektīvāk. Kurš vinnēs - tā droši vien būs zināma loterija. Man sāp sirds par nepelnīti nepamanītiem aktieriem, arī par Indras Rogas izrādi "Doktors Živago", kura ievērota tikai scenogrāfijas nominācijā un kurā Kaspars Zāle ieraudzīts kā debitants. Bet "Spēlmaņu nakts" žūrijas viedoklis ļoti bieži nesaskan ar teātru direktoru domām, un tas ir normāli.
Vēl mēnesis, un tūlīt klāt jaunā, 2014./2015.gada, sezona. Varbūt varat jau tagad kaut nedaudz pavērt tās priekškaru?
Valmieras teātrim nākamā būs ļoti latviska sezona. Sakritis, ka trīs režisori - Varis Brasla, Reinis Suhanovs un debitants režijā, visiem zināmais scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis - absolūti neatkarīgi cits no cita uzrunājuši dramaturgu Lauri Gundaru, kurš sarakstījis trīs pilnīgi atšķirīgus darbus. Savā ziņā tas ir fenomens, ka viena mūsdienu dramaturga trīs jauni darbi vienā sezonā tiek iestudēti vienā teātrī. Šī ir atbilde uz to, vai teātri ņem vai neņem iestudēt latviešu dramaturģiju. Ņem, ja ir galvenais nosacījums - laba luga un režisors grib ar to pateikt ko svarīgu par šo laiku. Varim Braslam jau sen bija doma un arī noruna ar Lauri Gundaru par Jānim Cimzem, kuram šogad 200 gadu jubileja, veltītu darbu. Luga "Lattia" ir stāsts par jauno, iemīlējušos studentu Jāni Cimzi, par to, kā vāciski krieviskajā vidē dzimst latviešu kori un dziedāšanas tradīcija. Notikumi aptver tikai vienu dienu, bet tieši tad rodas doma, ka latviešiem vajadzīgas ne vien savas dziesmas, bet arī valsts.
Savukārt Laura Gundara radītajai "Ballītei" par iedvesmu kalpoja franču filmas scenārijs. Reiņa Suhanova režijā uzvedums būs izdejots, izspēlēts stāsts par latviešu nāciju, tās attiecībām ar cittautiešiem simt gadu garumā. Uzvedums būs ļoti vizuāls, kustīgs, ar dzīvo mūziku, pirmizrāde - pirms Ziemassvētkiem. Sezonu atklāsim ar Mārtiņa Vilkārša debiju režijā. Viņš neslēpj, ka šajā ampluā sevi gribējis pieteikt ar Blaumani, un izvēle kritusi uz klasiķa mazo stāstu "Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzējis". Lauris Gundars pēc tā nu izveidojis dramatizējumu, būtībā uzrakstījis jaunu lugu "Vienādas asinis", domājot par konkrētiem aktieriem: Māru Menniku, Elīnu Vāni, Antu Aizupi, Jāni Jarānu, Mārtiņu Meieru, Ilzi Pukinsku.
Savukārt Felikss Deičs maijā iestudēs mūsu prīmai Dacei Eversai veltītu izrādi "Atmiņas", kur galvenajās lomās būs nesen apaļu jubileju nosvinējusī jubilāre un Tālivaldis Lasmanis. Sezonas otrajā pusē Daci Eversu gaida arī galvenā loma pie Valmieras aktieru ļoti iemīļotā režisora Mihaila Gruzdova - gruzīnu autora Rezo Gabriadzes lugā "какая грусть - конец аллеи", kuras nosaukumu vēl neesam adekvāti latviskojuši. Nākamajā sezonā jubilejas būs arī aktieriem Ilzei Pukinskai un Skaidrītei Putniņai. Daudz darba būs jaunajiem aktieriem - piemēram, Šekspīra lugā "Romeo un Džuljeta", ko LMT Mansardā iestudē Mārtiņš Eihe.
Skatītāji atcerēsies - nupat taču šo darbu rādīja uz Dailes teātra skatuves.
Skaidrs, ka viena un tā pati klasika pa laikam ienāk uz viena vai otra teātra skatuves. Taču šīs dramaturģijas pērles izvēlas tad, ja ir kas spēlē. Un, ja mums ir Rihards Jakovels, Rūta Dišlere (Romeo un Džuljeta. - V. K.), tad varam ķerties pie šā darba. Tas nebūs nekāds saldais ēdiens, izrāde skanēs asi, ļoti mūsdienīgā vidē diezgan skarbos apstākļos, kuros divi jauni cilvēki cīnīsies par savu mīlestību.
Pēdējās sezonās, it sevišķi aizvadītajā, mūsu teātrim raksturīga arvien lielāka pievēršanās jauniešiem. Man ļoti skumji, ka "Spēlmaņu nakts" nominācijās nav pamanīts aktieris Rihards Jakovels ar izrādi Bask@bols.lv, kurš pats to izkaroja, kopā ar režisoru Regnāru Vaivaru sagatavojot ārpus darba. Izrāde, kas repertuārā nospēlēta jau 30 reižu, aizrauj arī jauniešus, kuri nekad iepriekš teātrī nav spēruši kāju. Ļoti daudzās izrādēs Rihards Jakovels sasniedz fantastisku māksliniecisko pilotāžu, tāpat kā Aigars Apinis "Lūša stundā". Viņi, tāpat kā vēl daži no mūsu teātra, bija pelnījuši būt nominantu listē. Patiesībā Bask@bols.lv ir īsts sociālais fenomens, par kuru šobrīd daudz runā un jūsmo, piemēram, sportistu aprindās. Teātrim mainās publika. Tieši tāpēc radās doma par Romeo lomu Rihardam Jakovelam.
Vai jaunajā sezonā teātrī ienāks jauni aktieri?
Tā kā Inese Pudža vēl mājās auklē meitiņu, teātrī viesosies Anta Aizupe un Alise Polačenko, Mārtiņš Upenieks, taču štatā neviena jauna mākslinieka nebūs, jo teātris joprojām dzīvo režīmā, kad nevar atļauties ko vairāk vai plašāk.
Politiķi un ekonomisti nupat gan arvien uzstājīgāk stāsta, ka virzāmies augšup, attīstāmies. Pretēji uzskati izklausās gandrīz vai nesmuki…
Atšķirībā no Operas, kura atguvusi savas lielākās dotācijas apjomu, teātri kopš 2010.gada samazinājuma, kas nāca ar piecdesmit piecu procentu budžeta kritumu pret 2008.gadu, dotācijā atguvuši 24%, praktiski esam 2009.gada dotācijas līmenī. Lai gan šobrīd paši nopelnām jau 50%, izdevumu pozīcijas ir neadekvāti lielas pret to, ko iespējams nopelnīt un piesaistīt. Biļešu cenas kopš 2010.gada esam palielinājuši ļoti nedaudz, citādi cilvēki nespētu tās nopirkt. Tieši pirkt(ne)spēja ir rādītājs tam - esam vai neesam no krīzes bedres laukā. Un tāpēc teātri nenormāli daudz strādā.
Atšķirībā no Dailes un Liepājas teātra, līdzīgi kā Nacionālajā, arī Valmierā ir štata režisori - Varis Brasla, Mārtiņš Eihe, Felikss Deičs. Kādēļ esat saglabājuši šādu modeli?
Tāda ir Valmieras teātra tradīcija, jo štata režisori vairāk domā par trupu, aktieru izaugsmi. Štata režisora alga nav liela, bet dod drošības sajūtu - vari doties eksperimentos uz citiem teātriem, bet ir mājas, kur atgriezties.
Kā vērtējat to, ka jaunā "Spēlmaņu nakts" žūrija atteikusies no nominācijas "Gada latviešu autora darba iestudējums"?
Es arī biju klāt dažās diskusijās, kur tika apspriesta doma, ka šādas nominācijas pastāvēšana padara labāko latviešu autora darba iestudējumu otršķirīgu, jo tam it kā tiek mierinājuma nominācija, kurai nepietiek vietas labāko izrāžu nominācijās. Iespējams, tā ir tikai psiholoģiska sajūta, un viss ir kārtībā. Bet, manuprāt, piemēram, "Raudupiete" varēja kandidēt uz balvu kā vienā, tā otrā nominācijā. Ir bijuši gadījumi, piemēram, ar Alvja Hermaņa izrādēm, kas izvirzītas abās - gan gada dramatiskās, gan latviešu autora iestudējuma - nominācijās. Var vaicāt, vai, kandidējot uz balvām jaunizveidotajās nominācijās - Gada lielās un Gada mazās formas izrāde -, latviešu dramaturģija tagad nepazudīs no nominēto sarakstiem. Domāju, ka to izšķirs pēc iespējas objektīvāki rezultāti, pēc kuriem arī redzēs, vai bija vērts mainīt nominācijas. Turklāt ir jau arī ieviesta jauna atsevišķa nominācija tieši latviešu dramaturgiem.
Uz Valmieras teātra skatuves joprojām dzīvo jūsu lugas "Mākoņains, iespējams skaidrosies" iestudējums. Ko patlaban rakstāt pati?
Šis tas ir iesākts, taču jaunradei atliek ļoti maz laika. Visu paņem teātris.
Raksts publicēts sadarbībā ar laikrakstu
Uz sarakstu
