Pirmā skrējiena Rīga-Valmiera dalībnieks: mani mudināja vēlme sevi pārbaudīt
Trešās atmodas laikā skrējiensoļojums Rīga-Valmiera bija viens no neatkarības atgūšanas simboliem. Tolaik, 1989.gada augusta beigās vēsturiskajā skrējienā, kas pulcēja teju 70 dalībniekus, piedalījās un augstu rezultātu guva arī mazsalacietis Mihails Siņicins - 107 kilometru garo distanci no Brīvības pieminekļa līdz Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcai viņš pieveica 10 stundās uz 7 minūtēs.
"Toreiz piedalīties skrējienā no Rīgas līdz Valmierai mūs visus mudināja ideja par piedzīvojumu un tas, ko skrējiens simbolizēja. Jāsaka liels paldies tiem, kas šo ideju radīja. Ja nebūtu šo cilvēku un idejas - nebūtu skrējiena," atminoties vienu no savas dzīves spilgtākajiem piedzīvojumiem, sarunā ar pilsētas informācijas portālu Valmiera24.lv bilst Siņicins.
Viņš garajā skrējienā piedalījies kopā ar domubiedriem no Mazsalacas - Māri Radziņu, Jāni Nagli un Linardu Valdmani, savukārt ceļā viņu pavadījusi un atbalstījusi sieva.
"No sākuma šķita - velns ar ārā! Atskriet uz Valmieru no Rīgas? Iesākumā bijām iecerējuši diennakts laikā distanci nosoļot, bet pēc tam sapratu, ka var arī noskriet. To paveikt mudināja vēlme sevi pārbaudīt un nedaudz arī jaunības dullums," stāsta Siņicins.
Pirmos kilometrus četrone veikusi kopā, bet ar laiku turēties kopā palicis grūti - citam iesāpējies vēders, citam pēdas, citam nemanāmi piezadzies lūzuma brīdis.
Par piedzīvoto uz Rīga - Valmiera šosejas, Siņicis norāda: "Trases sākumā lija lietus, bet ar laiku debesis skaidrojās. Skrējām kopā, cik varējām, bet vienā brīdī trasē šie man vienkārši teica - nu ko tur dīdies, skrien! Uzturēt skriešanas ātrumu man palīdzēja sieva. Jebkurā brīdī varēju dabūt padzerties un ieēst. Tādā skrējienā jebkurā brīdī var pienākt lūzuma punkts, pat vairākas reizes un tu nezini, kurā brīdī tas varētu notikt, tādēļ labi, ja līdzi dodas kāds, kas sniedz atbalstu. Kā jau katrās sacensībās - gribējās sasniegt labu rezultātu."
Tuvojoties skrējiensoļojuma noslēgumam, Siņicins pie Valmieras no attālumā redzējis otrās vietas ieguvēju Andreju Brenci, bet apsteigt skrējēju nav izdevies.
Gandarījumu un emocijas, kas gūtas, nonākot finiša taisnē, izskaidrot citiem gan esot grūti.
Vaicāts, kā norisinājusies gatavošanās skrējienam, mazsalacietis atbild: "Mēs jau nebijām nekādi profesionāli vieglatlēti. Ļoti palīdzēja jau bērnībā dažādos lauku darbos gūtais rūdījums un izturība. Lai sagatavotos šādai distancei ir vienkārši jābūt aktīviem. Mēs nekad neesam speciāli trenējušies, vienkārši esam aktīvi un nodarbojamies ar fizkultūru."
Mihails Siņicis Mazsalacā strādājis gan par skolotāju, gan astoņdesmito gadu sākumā bijis Mazsalacas vidusskolas direktors, ir vairāku mācību grāmatu autors, kā arī vadījis lekcijas par ekonomiskajiem procesiem un uzņēmējdarbību Vidzemes Augstskolas studentiem.
Ar sportiskām aktivitātēm Siņicis saistīts kopš jaunības. Savu pirmo maratonu viņš veicis 1983.gadā Maskavā, aptuveni trīs stundās pieveicot 1980.gada Vasaras Olimpisko spēļu maratona trasi Maskavā. Toreiz ar viņu kopā skrēja arī Māris Radziņš un Linards Valdmanis.
Šobrīd atrodas pensijā, bet aizvien piedalās dažādās sporta sacensībās senioru grupā, nodarbojas ar skriešanu, dodas īsākos un garākos velobraucienos, ziemā slēpo un iemīļojis doties izbraucienos arī ar laivu.
"Vienkārši atpūsties ir garlaicīgi. Fizkultūru uztveru kā atslodzi no ikdienas darbiem. Tā ir arī laba laika pavadīšana kompānijā un veselības, kā arī miesas uzturēšana formā," par sportisku dzīvesveidu bilst Siņicins.
Valmiera24.lv jau vēstīja, ka atjaunotajā ultramaratonā Rīga-Valmiera, kas norisināsies sestdien, 28.martā, kopumā piedalīsies 116 dalībnieki, tostarp 27 sievietes.
Uz sarakstu
