Klajā nākusi Valdas Čakšas monogrāfija

Piektdien, 12.aprīlī, Rēzeknes Augstskolā (RA) norisinājās Mg.paed., Mg.hist. lektores Valdas Čakšas monogrāfijas "Mūzikas izglītība Latvijas kultūrpolitikā: tautas konservatorijas valsts novados (1920–1940)" prezentācija, piesaistot plašu interesentu loku – RA un Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas mācībspēkus un studentus, kā arī citas ieinteresētās personas.

Jaunas monogrāfijas publicēšana vienmēr ir nozīmīgs notikums ne vien akadēmiskajai videi, bet arī visai sabiedrībai, jo monogrāfija, kā ikkatra grāmata, sniedz unikālu informāciju un vairo vispārēju sabiedrības izpratni par dažādu procesu norisi. Īpaša loma ir tām grāmatām, kas sniedz informāciju par lokālām, ar cilvēku dzīvēm saistītām darbībām, jo tieši no lokāliem reģioniem un noteiktām vietām izriet katras sabiedrības balsts. Tā apzināšana katram ļauj izprast labāk sevi un sev apkārt esošo vidi.

Grāmatas vāks ļauj noprast to, par ko tiks stāstīs monogrāfijā, bet ko par savu darbu domā pati autore – Valda Čakša – to devos noskaidrot.

Pastāstiet par monogrāfijas nosaukumu un to, kā nonācāt pie šādas idejas!
Tāpēc, ka vēl pirms augstskolas es sāku strādāt Ivanova mūzikas vidusskolā un iepazinu vienreizējus, savam aicinājumam – mūzikai – uzticīgus cilvēkus. Savulaik bija sākta mūzikas skolas vēstures pētīšana, bet par tās priekšteci – Rēzeknes tautas konservatoriju – ziņas bija ļoti pieticīgas. Mani palūdza uzrakstīt rakstu par tautas konservatoriju "Tāvu zemes kalendaram", un ar to tad arī sākās darbs arhīvos, bibliotēkās, mūzikas vēstures muzejā, atmiņu pierakstīšana un privātajos arhīvos saglabāto liecību – afišu, koncertprogrammu, fotogrāfiju u.c. rasto ziņu – apkopošana. Monogrāfijas nosaukums atspoguļo pētījuma objektu un priekšmetu.

Cik ilgs bija monogrāfijas rakstīšanas process un cik ilgs bija informācijas ievākšanas process?
Materiāli tika vākti apmēram 20 gadus. Doma rakstīt monogrāfiju par divām Latgales tautas konservatorijām radās, studējot J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas doktorantūrā. Apkopojot materiālus, izrādījās, ka ir savākts diezgan daudz arī par citu Latvijas Republikas novadu tautas konservatorijām un mūzikas skolām, un tas, kas attiecās uz šīm mācību iestādēm, ļoti īsā laikā tika apkopots grāmatā.

Kāda informācija iedvesmoja monogrāfijas radīšanai? Uz kādiem faktiem balstās monogrāfija?
Mani ļoti aizrauj arhīva lietu pētīšana, jo tajās var atrast bagātības, kurām, izņemot 20.gs. 20. – 30.g. fondražus, neviens nav pievērsis uzmanību. Ja Latgales tautas konservatorijas fonda lietās (ne visās) ir kādi divi-trīs ieraksti par pētniekiem, tad, piemēram, Rakstu un mākslas kameras lietas neviens, izņemot mani, nav pētījis. Savukārt Rēzeknes tautas konservatorijas arhīvs vispār ir pazaudēts. Galvenie fakti balstās uz vēstures dokumentu (mācību iestāžu statūti, izglītības satura programmas, mācību procesa gada pārskata atskaites, stundu saraksti, pedagogu algu saraksti, valdes un padomes sēžu protokoli, mūziķu privātā un lietišķā sarakste, fotogrāfijas, atmiņas, profesionālo mūziķu preses izdevumi u.c.) liecībām.

Varbūt varat nocitēt kādu, pēc Jūsu domām, spilgtāko teicienu vai domu no monogrāfijas?
Man nešķiet tik svarīgi citēt, bet ir viena doma, kas radās jau pēc grāmatas izdošanas. Jo vairāk domāju par laikmeta vēsturiskās apziņas atspoguļojuma niansēm grāmatā, jo vairākkārt aprakstītais mūzikas izglītības mācību iestādēs (apmēram 20 gadu garumā) man asociējas ar mūsu valsts un arī ar mūsu augstskolas attīstības izmaiņām un tendencēm tādā pat laika periodā.

Pēdējais jautājums ir par to, kāpēc šī monogrāfija būtu jāizlasa, piemēram, studentam?
Tā nav grāmata, kas studentiem būtu jālasa obligāti. Katra grāmata atrod savu lasītāju, bet vēlmi izlasīt nosaka interese par atspoguļotajiem kultūras procesiem, vajadzība noskaidrot kādu niansi vai arī interese par autoru. Tomēr šajā darbā ir kas būtisks tieši priekš vēstures studentiem – špiķeris avotu un literatūras analīzei, laikmeta kultūrpolitikas un mūzikas izglītības mijiedarbības izvērtējumam un historisma pieejas izmantošanai vēstures pētījumos.

Uzdodot šos jautājumus aptuveni nedēļu pēc monogrāfijas prezentācijas, tās autore – Valda Čakša – atzīst, ka interese par šo darbu ir ne tikai Rēzeknē, bet arī Kurzemē un pārējā Latvijā. Atliek vien novēlēt, lai lasītājiem nezūd interese un lai autorei izdodas radīt jaunus darbus, ar ko ieinteresēt lasītājus.

Uz sarakstu