Fotostāsts: Mežs – vieta, kur atrast sevi
Vidzemes Augstsolas studenti studiju kursā "Fotožurnālistika" radījuši vairākus vizuālos stāstus par sadzīvi, kā arī dzīvi pilsētā. Pilsētas informācijas portāls Valmiera24.lv piedāvā iespēju ieskatīties Vidzemes augstskolas studentu veidotajos fotostāstos. Piedāvājam aplūkot studenta Kristiāna Dambja veidoto fotostāstu “Mežs – vieta, kur atrast sevi”.
Viņa ievilka dziļu elpu, atvēra savas sapņainās acis un izlasīja grāmatas pēdējo nodaļu. Atspiežot galvu pret vecā koka stumbru, meitene pavēra skatu uz lēni plūstošo upi un sajuta dabas kūsājošo enerģiju. Mežā viņa jutās brīva – tas bija patvērums no pilsētas varenās ēnas un cilvēku burzmas, kas ik dienas nomāca ar savu uzstājīgo klātbūtni.
Blāvajai saulei lēnām mājot ardievas, asais vējš un kailo koku balsis vēstīja, ka daba lēnām aizmieg. Lai gan meitenes sirds kliedza, ka nevēlas atgriezties trauksmainās pilsētas skavās, viņa tomēr apzinājās, ka šī ir pēdējā diena, ko pavadīt meža sabiedrībā. Viņa pacēla galvu pret pelēkajām debesīm un saprata, ka nevar aiziet neatvadoties. Meitene pēdējo reizi paņēma rokās sausos koku zarus, mēģinot saklausīt dabas sirdspukstus. Viņa atvēra savas vēsi bālās plaukstas, ļaujot košajām meža veltēm tās nosegt. Ne mirkli nedomājot, meitene tās meta augstu gaisā, ļaujot pelēkajam mežam samirkt krāsaino ogu lietū. Meitenes seju rotāja patiess smaids. Viņa zināja, ka mežs jūtas pateicīgs.
Pagāja vairākas stundas, taču meitene joprojām atradās mežā. Viņas skatiens atdūrās pret maigi brūnajām smilgām, kas lūdzās nonākt meitenes nosalušajās rokās. Ilgi nedomādama, viņa sāka veidot kuplu dabas velšu klēpi, kas, laikam skrienot, kļuva arvien krāšņāks. Meitene negribīgi apzinājās, ka pienācis laiks doties. Viņa paņēma pelēko spogulīti un ietērpa savas lūpas koši sarkanā tonī. Paceldama zemē gulošo pušķi un veltot tam vieglu smaidu, meitene to ielika vecā koka dobumā un devās projām. Viņa atstāja mežam nelielu daļiņu no sevis.
Kad meitene nonāca pilsētā, debesis jau bija pārņēmusi tumsa. Tālumā vizēja spožās laternu gaismas un ielas bija ietērpušās trokšņu mētelī. Viss šķita tik liels un svešs. Pēkšņi viņa apstājās, ievilka dziļu elpu un pacēla skatienu pretim ielu gaismām, ļaujot tām apspīdēt bālo ādu. Meitene saprata, ka mežs ir palīdzējis atrast sevi, un tā apskāvienos viņa jūtas vislabāk. Viņa nostājās ceļa vidū un lēnām sāka spert soļus pretim laternu tunelim. Ejot dziļāk pilsētas sirdī, meitenes seju pārņēma viegls smaids, jo sajuta sevī meža dāvāto enerģiju. Tā bija īpaša saikne, kuru vairs nebija iespējams pārraut.
Uz sarakstu
