Fotostāsts: Mana bērnu dienu atmiņu lādīte
Vidzemes Augstsolas studenti studiju kursā "Fotožurnālistika" radījuši vairākus vizuālos stāstus par sadzīvi, kā arī dzīvi pilsētā. Pilsētas informācijas portāls Valmiera24.lv piedāvā iespēju ieskatīties Vidzemes augstskolas studentu veidotajos fotostāstos. Piedāvājam aplūkot studentes Lāsmas Mednes veidoto fotostāstu "Mana bērnu dienu atmiņu lādīte".
Atmiņas ir ilgus gadus kopā krāti patīkami un paliekoši notikumi un mirkļi. Tā lādīte – tā ir kaut kur manā prātā, manā sirdī. Šodien es vēlos atvērt to putekļiem apklāto lādi, un kavēties mirkļos, kurus gribas ataust atmiņā.
Tā mana bērnība, kā vecie zābaciņi, mātes gādātie, dziesmās vēl jo sāpīgi apdziedātie. Arī mani debesu zilie zābaciņi, kuri kā sen jau par mazu palikuši, ir tik dārgi, ka to vērtība nav izsverama naudā. Tie nes sevī ne vienu vien atmiņu par izbristām mākoņu lietus pielijušām peļķēm dubļainajā mājas pagalmā. Tas tik bija prieks – lēkt peļķēs ūdenim šļakstoties uz visām pusēm. Tik vien tā bēda, ka mamma dusmosies par kārtējām slapjajām biksēm.
Ziemas saltumā manas mazās bērna rokas sildīja mammas adītie dūrainīši. Vēl līdz šīm dienām tie izskatās tieši tāpat, kad mamma viņus pirmo reizi vilka man rokās.
Manu bērnības grāmatu laika zobs gan ir skāris. Ne velti, jo tās lapaspuses tika šķirstītas atkal un atkal. Likās, ar katru reizi tā kļūst aizvien interesantāka. Tad tādai nieka grāmatai bija liela vērtība, un man kā mazam bērnam, vēl jo aizraujošāka.
Vai jums bērnībā bija vismīļākais mājdzīvnieks? Man to bija daudz. Katram savs vārdiņš, katrs tika īpaši aprūpēts, taču mans visaktīvākais rotaļu biedrs bija suņuks. Mēs abi gājām piedzīvojumus meklēt, kopā spēlējāmies un arī blēņas darījām. Gadiem ilga, vārdos neizsakāma draudzība un uzticība.
Mums, jo teikšu, ka ikvienam, visgardākie ēdieni ir mammas gatavotie. Tieši mammas ēdiens vienmēr atsaucas atmiņā ar tā smaržu, garšu, ar to cik gādīgi tas tiek pasniegts un cik liela nozīme tam, ka tas viss ir mājās. Katram sava, bet mana bērnības garša ir tikko cepti pīrāgi, zeltaini brūni ar kraukšķīgu garoziņu.
Vēl par visu šo, ir jaukāka melodija. Melodija, kad mamma dzied, jo tad nav nekā skaistāka un patīkamāka. Un vienalga vai kad miedz ciet, vai mosties, vai arī tad, kad mammai vienkārši ir lielisks garastāvoklis – viņa dzied, un tevi pārņem miers, bezrūpība, ko pat tagad vārdiem nespēju aprakstīt.
Šķirstot fotoalbuma vecās lapas, kur rindā pēc kārtas saliktas ģimenes fotogrāfijas, es smaidu – mēs visi esam laimīgi. Fotogrāfijās manu seju rotā bezrūpīgas bērnības smaids un pamatoti, jo tā tāda arī bija. Tā bija bērnība, kādu pelnījis ikviens bērns – mīloša, bezrūpīga un skaista. Un tikpat skaistu manu dzīvi padara atmiņas par šīm bērnu dienām.
Uz sarakstu
