Edgars Rencis - Ginesa rekordists no Valmieras 

Kā pilsētas informācijas portālam Valmiera24.lv pastāstīja Rencis, gatavoties rekordam viņš nolēmis 2013.gada vasarā, bet tā paša gada rudenī uzsācis aktīvus treniņus. Treniņu process bijis tik ilgs, taču, kad Rencis bijis gatavs rekorda pārspēšanai, Daugavas Stadionā nokusa sniegs.

"Biju uz visu dienu aizrunājis Daugavas stadionu, kā arī lieciniekus un nokārtojis visas formalitātes, bet pēdējā naktī nokusa sniegs. Nācās atcelt uz 2015.gadu. Vasarā liela daļa rūdījuma pazuda un bija jāsāk gandrīz no nulles. Rudenī atkal turpināju,, un 2015.gada janvārī tas beidzot izdevās." 

Par sava rekorda labošanu skrējējs ir domājis, bet pagaidām, ilgā procesa dēļ, neplāno to atkārtot. Lai līdz sagatavotos rekorda pārspēšanai, vispirms jānokārto vairākas formalitātes, kā arī nepieciešami liecinieki. 

"Kamēr rekords būs nepārspēts, tikmēr, lai arī stāv. Līdzko tas būs kritis, tad arī domāšu, ko darīt," bilst Rencis.

Ar skriešanu Edgars sācis nodarboties 2008.gada pavasarī, tad uzzinājis par "Nordea" Rīgas maratonu. Sākumā noskrējis 5 km garu distanci, un par skriešanu uz kādu laiku bija aizmirsis, līdz Valmieras pilsētas maratonam, kurā pieveicis 5 km distanci. Ar katru gadu distanci palielinot, Edgars ticis līdz maratona distancei, bet ieguva traumu. Šis bijis brīdis, kad Edgars sapratis - jāmeklē kāds cits veids, kā skriet bez traumām.

"2010.gada pavasarī sāku domāt par skriešanu basām kājām. Biju ieguvis traumu un sāku meklēt informāciju, kā var skriet veselīgāk. Man ieteica baskāju skriešanu, kas ir mazāk traumatiska. Sākumā paskrēju tikai vienu reizi nedēļā, pārējās reizes skrienot apavos, bet ar katru reizi palielināju distanci un skriešanas biežumu. Gada laikā pārgāju uz baskāju skriešanu, kopš 2011.gada pavasara vairs neesmu skrējis parastajos skriešanas apavos. Skrienu vai nu basām kājām, vai speciāli baskāju skrējējiem paredzētos apavos," stāsta Rencis. 

Edgars norāda, ka skriešana ar apaviem ir daudz traumatiskāka, nekā skriešana bez, skaidrojot to ar baskāju skriešanas specifiku: "Vairums skrējēju skrien ar papēdi pa priekšu, kas ir ļoti traumatiski, jo papēdī ir tikai kauls, un no tā visvairāk cieš tieši mugura. Skrienot basām kājām, solis tiek likts uz pilnas pēdas un spēj darboties pēdas struktūra, kas uzņem triecienu. Tas ir daudz mazāk traumatisks skriešanas veids. Tādas traumas, kā iekaisumi vai hroniskas lietas nav bijušas."

Skrienot bez apaviem, ir lielāka iespēja iegūt savādāka veida traumas. Bieži vien Edgars pret akmeņiem vai čiekuriem sasitis un nobrāzis kājas, kā arī veidojas tulznas.

Tiem, kuri ar skriešanu nav nodarbojušies, bet vēlas to sākt, Edgars iesaka - uzreiz vajadzētu sākt skriet basām kājām, nevis apaviem, jo tā cilvēks sajutīs sāpes papēdī un automātiski mainīs savu skriešanas tehniku: "Vispareizāk jau būtu uzreiz sākt skriet basām kājām. Sākumā vajadzētu iemācīties to skriešanas tehniku un ar basām kājām to būtu iemācīties visvieglāk. Skrienot basām kājām, likt soli uz papēdi būtu sāpīgi, tāpēc gribētos kaut ko pamainīt. Apavos tos nejūt un iemācās nepareizo tehniku." 

Patlaban rekordists skrien katru dienu un ir to darījis pēdējos trīs gadus. Pagājušajā gadā uz neilgu laiku Edgars skriešanu pārtraucis, bet nu jau atkal pievērsies aktīvai skriešanai .

"Kādreiz esmu skrējis arī divas reizes dienā, bet tagad esmu atsācis skrient vienu reizi dienā," piebilst Rencis. 

Bez Ginesa rekorda sasniegšanas, Edgars aizvadītajā gadā piedalījies vairākos maratonos, gan īsākos, gan garākos, bet pats garākais ir bijis ultramaratons (jebkura distance, kas garāka par 42 km) no Rīgas līdz Valmierai. 

Par šā gada plāniem, Edgars saka, ka uzsvaru liks tieši uz īsākām distancēm, lai attīstītu ne tikai izturību, bet arī ātrumu, taču plānos esot arī daži ultramaratoni un, protams, skrējiens no Rīgas līdz Valmierai. 

Ikdienā Edgars Rencis strādā Latvijas Universitātes matemātikas un informātikas institūtā kā vadošais pētnieks datorzinātņu jomā. Strādā arī par pasniedzēju Latvijas Universitātē un Vidzemes Augstskolā.

Uz sarakstu