"D11 Blues Band" un saulainais Grīziņkalna blūzs (intervija)

Pagājušajā ceturtdienā (04.08) Radio Valmiera ētera studijā uzņēmām "D11 Blues Band". Piecu džentlmeņu apvienība, kuriem, kā noskaidrojām – blūzs ir asinīs. Laba mūzika un sarunas par saulainu blūzu, emocijām, faniem un klausītājiem veselas stundas garumā. Sarunā piedalījās: Ints Bekers (balss), Edgars Galzons (bass), Artūrs Gailis (ģitāra), Ilvars Manfelds (bungas), Ritvars Garoza (taustiņi) un lūk, neliels ieskats no ceturtdien piedzīvotā:

Kas ir D11 Blues Band?

Edgars: Kā reiz paši to izdomājām: "D11 Blues Band" ir piecu džentlmeņu apvienība. Vienreiz sanācām kopā un sākām spēlēt mūziku... un tas, ko mēs spēlējām, pašiem stipri atgādināja blūzu. Ceram, ka arī pārējiem tas to atgādina un līdz ar to mēs esam blues band. Savukārt atbildot uz jautājumu, ko nozīmē "D11", īsi un diplomātiski varu teikt, ka tas ir saīsinājums tai vietai, kur atrodas mūsu štābs – saulainajā Grīziņkalnā.

Un D11 ir saulainais Grīziņkalns?

Edgars: Mēs katrs nākam no savas vietas Latvijā, bet tā tikšanās vieta un tas blūzs dzimst saulainajā Grīziņkalnā. Grīziņkalns vienmēr ir saulains.

Bet vai tad Blūzs ir saulaina mūzika?

Jā, kāpēc nē? Var nebeidzami stāstīt, ka blūzs nav tikai vecs, tumšādains vīrs uz čīkstoša beņķa ar akustisko ģitāru, viskijs pie kājām un stāsti par to, cik grūti ir gājis dzīvē. Tās definīcijas ir dažādas un es domāju – katram no klausītājiem un katram no mums tā ir sava. Man blūzs ir emocijas...

Tātad blūzs – tās ir emocijas. Jūsu gadījumā tās ir pozitīvas emocijas, jo jūs spēlējat saulaino blūzu un ja tā varam definēt, tad spēlējat saulaino Grīziņkalna blūzu.

Artūrs: Kaut kāds kreņķītis jau palaikam iesprūk, bet vispār mēs paši esam priecīgi un tad arī tā mūzika mums iznāk priecīgāka.

Jums noteikti bija kaut kādi mērķi, kāpēc jūs sākāt spēlēt?

Artūrs: Mēs, kā reiz šodien pa ceļam no Pērnavas uz Valmieru apspriedām šo lietu, kā tad vispār sākām spēlēt un sākumā mērķis bija vienkāršs – baigi gribas uzspēlēt. Jo tas, ko mēs sākumā spēlējām, kā jau pareizi Galzons teica – tas varbūt tikai atgādināja blūzu. Sākam no nekā un tad pamazām sākām saprast, ko mēs tur vispār esam sākuši darīt.

Blūzs bija asinīs un to vajadzēja īstenot?

Ilvars: Kā jau Edgars teica – blūzs ir emocijas, vai ne? Un emocijas kaut kur ir jāliek. Kāds tās izliek boksā, kāds dāmās un kāds varbūt vēl šur tur. Mēs to darām mūzikā.

Vai jūs esat apmierināti ar to, kur jūs esat tagad?

Edgars: Tu, nu gan, proti, uzdot sarežģītus jautājumus. Jā, mums ir fani un ar to mēs esam apmierināti. Mēs neesam nekāda popgrupa un neesam nekāds "piecītis", kas patīk visiem. Fani ir salīdzinoši mazāk, bet toties – kādi! Fani mums ir paši labākie.

Ilvars: Viens no mērķiem ir labi justies un tas, ko mēs labi jūtam, to arī izliekam mūzikā. Un ja mēs to labi izliekam mūzikā, tad rodas atpakaļ ejošā saite no tiem, kuri to mūziku dzird. Mēs atkal uzlādējamies un tas ir tādā nemainīgā ritmā.

Cik vispār liela ir blūza skatuve Latvijā?

Edgars: Zini? Man ir sajūta, ka tā kļūst arvien lielāka. Skatoties uz klausītājiem, mani priecē, ka blūzs nav tikai sirmas galvas. Forši, ka blūzu klausās sākot no bērniem līdz pat tiešām sirmām galvām un tas liecina par to, ka cilvēki ieklausās un tas viņiem patīk.

Tas nozīmē, ka blūza klausītāju Latvijā var būt arī vairāk?

Edgars: Esmu gatavs derēt, ka jā. Un viņi nekautrēsies to parādīt un teikt: "man patīk blūzs".

Par ko parasti ir jūsu dziesmas?

Ints: Par meitenēm!

Artūrs: Nav jau tā, ka tikai par to. Kas tajā brīdī ienāk sirdī un prātā, par to arī ir. Sākot ar Grīziņu, beidzot ar to, kā mums iet sirdslietās. Kā mums kaut kas patīk vai nepatīk un ko mēs darām.

Edgars: Tu jau nevari sacerēt dziesmu par to, kas neiet caur tevi vai, kas nav noticis un par ko tev nav sava viedokļa.

Kurš jums ir galvenais dziesmu autors?

Edgars: Noteikti Intam ir viens "koferītis". Tad otrs dziesmu autors ir Artūrs. Arī es kaut ko esmu pienesis, bet redzi, tas ir tāpat kā visām grupām – atnāk čalis uz mēģinājumu ar ideju un visi pieslēdzas.

Kas ir vajadzīgs, lai kļūtu par jūsu fanu? Vai jūsu faniem ir kāds īpašs statuss?

Edgars: Kā reiz mēs par to domājām, ka mums ir daži fani, kurus noteikti gribētu iecelt par goda faniem. Pirmā ideja bija, ka varētu veidot fanu galeriju – teiksim, viņi atnes savu bildi un mēs to pieliekam pie kādas goda sienas. Un kā tu vari nedomāt par goda fana titulu klausītājam, kurš uz Siguldas blūza svētkiem ierodas ar baltām gladiolām un pirms koncerta mums katram izsniedz pa baltam ziedam!?

Ja iedomājas kā "D11 Blues Band" vīri uzstājas ar baltām gladiolām, neviļus rodas jautājums – vai jums ir kādas īpašas koncertu tradīcijas?

Edgars: Uz skatuves – nē. Mēs drīzāk pirms spēlēm sanākam kopā un uztaisām tā kā sapulci, izejam cauri vēlreiz: kā mēs darām, ko mēs spēlējam, kur ir kas, vai neviens neko nav aizmirsis, vai viss ir līdzi u.t.t.

Bet varbūt ir jāizdara kas īpašs, lai koncerts būtu izdevies? Piemēram, jāvelk dažādas krāsas zeķes...

Edgars: ...vai bez zeķēm. Es, piemēram, esmu spēlējis tikai zeķēs (smejas) bet tas bija Liepājā "Fonteinā" un tur nesaprastu, ja es tā nedarītu.

Artūrs: Ir spēlēts koncertā lakādas kurpēs, bez zeķēm.

Edgars: Bet ir tāds dvēseles stāvoklis, ka citādāk nevar.

Kas pēc 10 gadiem būs "D11 Blues Band"?

Edgars: Varbūt būsim mazliet lēnāki savās kustībās, varbūt lēnāk arī spēlēsim. Varbūt mazāk matu un sirmākas bārdas, bet par šiem čaļiem es saku – būs!

Blūzs ir asinīs un uz mūžu?

Ints Vēl dziļāk!



Uz sarakstu