Podniece Līga Mergina dalās sava amata noslēpumos

Kā pievērsāties podniecībai?

Devītajā klasē ļoti gribēju iet mācīties uz "lietišķajiem" par keramiķi, mana draudzene tur mācījās un man ļoti patika - kad es redzēju, kā virpa griežas man likās, ka nekas skaistāks pasaulē nemaz nav iespējams! Tomēr vecāki mani neatbalstīja, tādēļ es sapnim tajā brīdī atmetu ar roku un sāku kaut ko pavisam citu mācīties. Vairākus gadus nodarbojos ar kaut ko pilnīgi nesaistītu podniecībai, bet tomēr mani visu laiku vilka uz radošo jomu – piemēram, nodarbojos ar restaurāciju. Sākām dzīvot Valmierā un mākslas galerijā "Laipa" bija izstāde ar Latgales podnieku darbiem. Ieejot ieraudzīju darbus, kur bija gan reducētā keramika - visi tie melnie podiņi man likās kaut kas tik ārprātīgi skaists, un blakus bija prospektiņš, kur varēja pieteikties uz plenēru "Akmenīšos" pie Ēvalda Vasilevska. Uzreiz piezvanīju, pieteicos un aizbraucu. Tur nonākot man likās, ka es tad nu beidzot esmu atradusi tās savas mājas – visa tā vide, strādāšana ar mālu, ceplis un tā kurināšana. Tur atrodamā kopība, sirsnība un atvērtība mani tā pārņēma, ka es braucu atkal nākamajā gadā. Tad precējās manas draudzenes meita, kurai kāzām vajadzēja 80 bļodiņas, lai varētu pie ugunskura ēst zupu. Es izdomāju, ka varētu mēģināt paši uztaisīt. Tas arī bija pirmais lielais darbs, kopā ar līgavas vecākiem sēdējām pirtiņā un taisījām māla bļodiņas, pilnīgi neko nezinot un eksperimentējot. Un sanāca! Aizbraucām uz Latgali, ceplī izdedzinājām, neviens no trauciņiem nesaplīsa. Un tā es pamazām sāku taisīt priekš sevis šo to. Pirmais ceplis gan bija absolūts neveiklības kalngals, bet vēlēšanās darboties bija liela, un es zināju, ka es varu! Reizēm ir tā sajūta, ka tu kaut ko dziļi savā zemapziņā jau zini, tev nemaz nav jāmācās augstās skolās, tu vienkārši sāc darīt un, kā saka: "Darbs dara darītāju! ", tas darbs vienkārši procesā pats sevi iemāca. Ja to dara ar lielu degsmi un prieku, tad patiešām tas viss iet uz priekšu.

Cik sen jau nodarbojaties ar podniecību?

Nu jau sanāk kādi 16 gadi. Likās, ka cilvēks, kā viņš pabeidz vidusskolu, viņš kaut ko mācās, kaut ko strādā un tad tā dzīve tā rāmi rit uz priekšu. Es nemaz nedomāju, ka es pēkšņi tik radikāli spēšu izmainīt visu. Savā ziņā tā ir tāda nedrošība, ja tu sāc ar to strādāt un tikai ar to mēģini arī izdzīvot, tie jau nav garantēti ienākumi. Es arī neesmu aktīva uz tirgiem braukātāja – man patīk Valmiermuiža, Simjūda gadatirgus Valmierā un arī Brīvdabas muzejs, bet tā lai es skatītos un katru nedēļas nogali kaut kur brauktu pa Latviju, kur tik kāds tirgus – nē. Ļoti patīk strādāt mājās. Ir cilvēki, kas zina, ka es nodarbojos ar podniecību, un tas jaukākais, kas ir - pie tevis atbrauc un pasūta kādu podu, bļodiņu vai kafijas krūzi. Tad, zinot to cilvēku, tu taisi tieši viņam trauku. Senāk tas bija ļoti populāri – cilvēkiem bija savi amatnieki, pie kuriem viņi gāja un pasūtīja darbus. Man pašai ir bijis rotkalis, sava adītāja, bet mūsdienās tās mantas ir tik daudz un raibas, ka tā vairs nenotiek. Bet gribētos, lai būtu tā, ka ir tie cilvēki, kas zina, ka vēl joprojām ir iespēja atrast amatniekus, pie kuriem vari pasūtīt kaut ko tieši sev, kaut ko unikālu.

Kur smeļaties iedvesmu saviem darbiem?

Man ļoti patīk senie trauki – Latvijas teritorijā atrastā keramika ar rakstu zīmēm no Bronzas laikmeta. Sāku muzejos pētīt šos traukus un mēģināju tos atdarināt. Šis process ļoti ievelk, tu sāc pētīt arvien tālāk, saproti, ka ir bijuši arī māla trauki, kurus var likt ugunskurā. Braucu pie Baibas Dumpes, kas strādā Latvijas Vēstures muzejā un ir arī keramiķe, viņa man rādīja, ka ir jāatrod drūpošs laukakmens, kuru var sadrupināt, izsijāt un piemīcīt mālam, kas ir ārprātīgi smags darbs, un tad no šīs masas var veidot traukus, kuri ir karstumizturīgi.

Tas kas man tieši patīk ir tas senais un vienkāršais, nevis ārkārtīgi smalki izglazētais un izdekorētais. Protams, kādreiz gribas kādu glazūru pamēģināt, bet tad tas mans malkas ceplītis piepil ar visādām krāsām un beigās grūti ar to visu tikt galā.

Veidoju arī praktiskas lietas, daudziem tagad ir lauku mājas, tad nu es cenšos veidot zaptes podus un lielās bļodas un kafijas krūzes un kannas, kas tajās tik labi iederās. Ja kāds iemaldās te pie mums, droši var nākt uz kafiju un pie reizes tikt pie kāda trauka. Kaut kur jau ceļa malā tā norādīte ir, tāda neliela un kautrīga.

Pastāstiet par savu podniecības tehniku...

Metode, kādā es savus darbus veidoju, ir viena no vissenākajām, tā arī ir tā arheoloģiskā keramika, kur trauki tiek veidoti nevis uz virpas, bet lipināti no tādām māla sloksnītēm, kuras vij uz augšu, visu procesu izlaižot caur rokām. To trauciņu tu "izmīļo" un izveido, nevis tā, ka uzliec māla pikuci uz virpas un virpo un viņš tur vienkārši top. Man patīk tā ilgi, lēni un pamatīgi, protams, tad nevar izdarīt tik daudz, jo laikā, kuru patērēju viena trauka izveidei, var izvirpot, varbūt, desmit podus.

Jūsu traukiem ir arī netipiska krāsa – melna, kā to iegūstat?

Tas arī nāk no senatnes, kaut kā tas šobrīd ir ļoti modē, daži to sauc par melno keramiku, bet paši podnieki ļoti dusmojās, jo melns pods var būt arī ar zābaksmēru nosmērēts. Patiesībā šo procesu sauc par redukciju. Viss sākas ar cepļa kurināšanu, piemēram, es to daru ar malku, līdz ar to tās ir apmēram divpadsmit stundas, arī nekādi termometri man ceplī nav, to visu ar gadiem un pieredzi iemācās, kad tas trauks jau tuvojas gatavībai. Tas viss notiek ļoti lēnām un pakāpeniski, jo strauji kāpinot temperatūru tur iekšā atskan sprādzieni – trauki plīst. Būtībā ir tā – tās 12-16 stundas tu nokurini, redzi, ka tas viss process jau ir beidzies, tad, ja gribi traukus tajā melnajā tonī, tā vietā, lai ietu mājās un gaidītu, kad viss atdzisīs, seko nākamie soļi. Tajā brīdī iekšā ceplī temperatūra ir pāri 1000C grādiem, tu viņu mazliet padzesē, tad samet iekšā sausu malku un cepli aizmūrē ciet – tā, lai nekur netiek iekšā gaiss. Ugunij, lai degtu, ir nepieciešams skābeklis, tādēļ šajā gadījumā viņa paņem no māla šo te skābekļa molekulu sev degšanai un māls maina savu ķīmisko sastāvu. Tādēļ tas trauks ir nevis kā nokvēpis, bet, mainot ķīmisko sastāvu, kļūst melns. Dažkārt trauks dažās vietās ir melnāks, tu nekad nevari zināt kādu rezultātu šī procesa beigās iegūsi. Kādreiz, izņemot ārā, katrs trauks ir savādāk raibs, kādreiz visi ogļu melni. Tas ir tāds kā brīnums, kad tu nākamajā dienā ver to cepli vaļā un priecājies par rezultātu.

Sanāk, ka vienas mazas krūzītes izveidošana ir milzīgs darbs...

Tā ir, to tā nemaz nevar saprast! Krūzīte paliek krūzīte, vai ne? Bet ja tu viņu esi izveidojis ar rokām, ar akmenīti pulējis, ceplī kurinājis, dedzinājis… Toties šis process iedod traukam dzīvību. Katrs mans darbs ir unikāls, nav divu vienādu. Tagad esmu redzējusi, ka pat rūpnieciski ražojot mēģina šo te šķībuma efektu radīt mākslīgi. Man ir bijis arī tāds piedāvājums, ka es izstrādāju to savu formu, uztaisu krūzi, kurai ir tie pirkstu iespiedumi un viņu atlej masu produkcijai. Man tās būtu lielas šausmas – mākslīgi radīts roku darbs. Trauks pazaudē visu savu dzīvību.

Vai podniecība Latvijā ir populārs amats?

Šobrīd ir modē ir tādas kā radošās darbnīcas, kad amatnieki māca cilvēkiem savas prasmes, tajā visi ar lielu interesi iesaistās, bet visam ir divas puses. Ir tā, ka mums tagad ir ļoti daudzi, kas it kā kaut ko auž, it kā kaut ko zīmē. Tas viss jau, protams, ir ļoti jauki, bet rezultātā rodas arī ļoti daudzas nekvalitatīvas lietas, tādēļ es tā pārāk neaizraujos ar plenēru rīkošanu un apmācīšanu. Lai gan, godīgi sakot, es to visu pati tieši tādā veidā apguvu.

Ir tā, ka tie amatnieki, tie īsti meistari, kas gadu gadiem to ir darījuši, viņi zina to visu procesu no A līdz Z, piemēram. Latgalē ir bijis tāds mākslas vēsturnieks Jānis Pujāts, kurš ir izstrādājis tādu shēmu, kas tad ir īsts podnieks. Tur arī viņš ir pateicis, ka tev ir jāprot viss - gan mālu paņemt no zemes, gan krāsni uzmūrēt, gan podu izdedzināt, tad arī tu esi tas meistars. Man arī pašai vienmēr gribējies pamatīgi to darīt, nevis, ka tu sataisi trauciņus, tad meklē kam ceplis, skrien pie kāda dedzini…

Jūs arī mālu pati iegūstat?

Tas gan ir nenormāli interesants process, bet tā jau tas podnieka amats ir tāds riktīgs "veču amats". Tas ir ļoti fiziski smagi, teiksim, kad tas ceplis jāaizmūrē, tev ir jārok grants un jāmeklē māls lielā daudzumā un vannās vai spaiņos tas viss ir jājauc, un tas viss ir ļoti smagi. Līdz ar to tā māla iegūšana ir vēl trakāka, tev ir jārok dziļi zemē un jāmeklē. Es gan esmu to mēģinājusi, man ir māja arī Vecpiebalgā un man bija interese, vai tas māls, kas ir ap manu māju, ir derīgs. Tā nu es esmu eksperimentējusi un rakusi, bet tomēr labākais māls, ar kādu esmu strādājusi, kas tiešām ir pašu izrakts no bedres, izmalts un attīrīts no gružiem, ir "Akmenīšos". Tā ir brīnišķīga sajūta, ka nekas nav jāpērk - pats izroc mālu, sagatavo, ar to veido traukus, cepli var uzmūrēt arī pat bez ķieģeļiem, es to esmu darījusi "Podnieku dienu" ietvaros pagājušajā gadā pie Vēsmas un Aivara Ušpeļiem. Kopā mēs uzmūrējām no māla kleķa ceplīti, un izmēģinājām, kā tas ir, ka tos traukus viņā dedzina. Izdevās vienkārši brīnišķīgi!

Kas ir bijis Jūsu interesantākais projekts?

Pati vienmēr vēlos izveidot kaut ko jaunu, kaut ko, kas nav vēl redzēts, tādēļ taisu arheoloģiskos traukus, kurus Latvijā veido tikai daži cilvēki. Man likās, ka ļoti interesanti varētu būt pārnēsājamas Viduslaiku tipa maizes krāsniņas izveidot. Vēl ir bijis ļoti interesants pasūtījums Viduslaiku festivālam. Andris Geidāns pasūtīja tādu ogļu pannu, ar kuru var apsildīt telpu. Tas ir tāds kā milzīgs šķīvis, kurā saber karstas ogles, pa virsu uzliek tādu kā tadžina tipa vāku. Sānos ir atveres, un uguns tur iekšā spēlējās, ir gaisma un siltums. Tas bija milzīgs darbs, diametrs šķīvim bija ap metru, un pats tas vāks ar cauru vidu augšā, tas arī bija tāds milzu objekts. Varbūt tas arī ir iedrošinājis mani sākt mācīties tēlniecību, jo ārkārtīgi patīk formas. Teiksim, citi amatnieki vairāk eksperimentē ar glazūrām, es vairāk mēģinu ar formu, ar to es draudzējos un tā man padodas. Izveidot pilnīgi simetrisku darbu šajā tehnikā nemaz nevar, un tas arī ir tas skaistākais. Uz virpas, piemēram, tas notiek automātiski. Tādēļ man tā forma suģestē.

Vēl ar prieku atceros ļoti negaidītu cepļa kurināšanu Liepājā, kur es kādu brīdi dzīvoju. Es nemaz nezināju, ka Liepājas centrā, pie "Fontaine" viesnīcas, ir latgaļu būvēts ceplis, kas tika uzbūvēts Līvas tirgus ietvaros. Tā viņš tur stāvēja, un es viņu nebiju pat pamanījusi, tas jau bija pārvērsts par tādu kā vietējo miskastīti. Man ienāca prātā, ka varētu runāt ar domi un viņu izkurināt. Viņi piekrita. Arī "Fontaine" viesnīcas darbinieki bija ļoti pretimnākoši, palīdzēja gādāt malku un pats viesnīcas īpašnieks bija uztraucies vai es nenosalšu, jo tas bija ziemā un bija lielie Liepājas vēji. Turpat nāk iekšā kuģīši ar zveju, visi cilvēki, kas nāk garām uz tajā brīdī notiekošo "Astronaut" koncertu. Tas viss kopā tiešām likās tik fantastiski skaisti! Tāda iepazīšanās ar Liepāju, cilvēkiem.

Protams, arī Latgales plenēros cepļa kurināšana ir ļoti vienojoša. Katrs, kurš piebrauc ir kā ar magnētu pie cepļa. To nemaz nevar vārdos izstāstīt, bet sajūta ir brīnišķīga, visas tās garās stundas kopā pavadīt sarunājoties.

Uz sarakstu